***
Sirds mana liesmo
Gars mans redz
To bālgano gaismu,
Kas pasauli sedz.
*
Prāts mans melo,
Dvēsele kliedz,
Kad pelēkā migla
Brīvi redzēt liedz.
*
Sarkana saule,
Zilgana nakts,
Skan mūzika klusa
Kā reāls fakts.
*
Pasaule virmo
Gluži kā sapnī,
Lidoju Mūžības
Krāsu aplī.
*
Mūzikas skaņas
Manu garu sveic,
Laiku un Telpu
Bezgalība veic.
*
Tālas domas atlidoja,
Mūs ar Laiku savienoja –
Skrienot tālēs pazudām
Noslēpumu atradām.
/Aija Štube/1985/
***
***
Es savā nāvē uzvilku melnas drēbes,
Bet mana dzvēsele bija tik nepiedienīgi balta,
Ka es nolēmu nemirt…
*
Tu visā, ko es neredzu,
Tu manā sirdī nedzīvo,
Tu mani nemīli, nemīli, mans mīļais,
Es tevi arī!
/Aija Štube 1987/
***
***
Lai nolādēta pasaule
Kas visu kopā ārda
Un pāri saulei nokarās
Kā veca veča bārda!
*
Ir dzīve drūma, pelēka
Kaut saule ārā spīd
Un drūmas domas nomāc to,
Kas galvā lien ikbrīd.
*
Lai dzīvo tumsa mūžīgā,
Kas naktī apkārt klīst
Un stikla vāze oranžā
Kas ļoti ātri plīst.
*
Lai staro zvaigzne vienīgā
Tur debess jumā aukstā,
Un zvaigznes liesma atstaro
Tev bālu gaismu plaukstā.
*
Ir laime ilgi gaidītā
Jau projām aizgājusi,
Un tevi tumsā grimušu
Uz mūžu atstājusi.
*
Man jūsu dzīve tukša šķiet –
Tai jēgas nav nekādas.
Tā mūžs uz saules rietu iet,
Bet negribu es tādas!
*
Jūs savus drbus padarāt
Un tad uz mājām skrienat,
Kā skudras pūžņus savelkat,
Bet paši dubļus brienat.
*
Par romantiku domāt jums
Kopš jaunības nav laika.
Jums sejas visiem vienādas
No putekļiem un tvaika.
*
Uz jums no saviem augstumiem
Kāds ģenerālis spļauj,
Bet taisnību šeit meklējot
Kāds muļķis skaļi bļauj.
*
Tā mūžs bez saules pagājis
Kā atbalsis bez balss,
Un īsu piemiņrakstu
Uz kapakmens tev kals.
*
Tad visi ātri aizmirsīs,
Ka dzīvoji tu reiz,
Tie laimes mirkļus baudīt steigs
Un priecāties patreiz!
/Aija Štube /1985/
***
***
Domas tik pilnas, bet vārdi tik tukši.
Kā nocelt šo pilnību tukšumā,
Lai varu jums pastāstīt,
Ko jūtu tur – Klusumā?
/Aija Štube//1987/
***
***
Dzīvības spēks – enerģija,
Ko gribat man atņemt,
Ir vienīgais, kas mani
Par cilvēku spēj pārvērst.
Kā gan jums to saprast,
Kas ejat kā buldozeri,
Kam nervi kā dzelzbetons?!
Bez dzīvības spēka nav dzīves,
Bet eksistēt nevēlos.Tad labāk mirt!
Lai dvēseles mierā var radoši izpausties,
Lai miers ir ap mani un manī.
Vai tiešām grūti to saprast?
Kā Cilvēkam?
Vai labāk, ja cilvēka nav?
Vai nelaimes kamols kliedz
No katra nervu stresa
Kā dunča dūriena.
Es vēlos mieru –
Vairāk it neko!
Un atdotu par to
Es Visu!
/Aija Štube/
***
***
Senos laikos šodien teica: “Slava armijai!”
Kādai armijai ir slava? Kāpēc šodien karo?
Sen jau bija jānotiek lielai pārmaiņai,
Bet to kavē – pārāk daudzas sistēmas tā baro.
Apsveikt tos, kas iet par naudu “svešiniekus” šaut?
Varbūt viņu domāšana prasa izlaupīt un kaut?
*
Goda vīru atbalstu pašu zemē gaida.
Sievas, mīļotās un mātes, kuras svešie baida.
Lai ir vīriem Vīru griba, vara, zināšana!
Neizpaliks arī svētkos tautas dziedāšana!
/Aija Štube/
***
***
***
***
Vai sastapšu es Tevi sapnī savā,
Kad ēnu labirintos apniks vienai klīst?
Vai varbūt tikšu ievilkta es sapnī Tavā,
Kur violetas saules staros smieklu lietus līst?
Bet varbūt pacelsimies pāri mūsu laikiem,
Kur viltus vērtībām par dārgumiem liek saukties?
Un pārpasaules klusā lapenītē,
Spēsim Sirdij rotaļā ar Sirdi ļauties?
/Aija Štube/
***
***
Rūnu vārti pavērās –
Ieskatīties ļāvās.
Redzēju kā apjukušie cits pie cita kļāvās.
Tauta pārāk vadāma –
Drīz Gans jums atradīsies,
Bet neticiet, ka tas būs “labais gans”,
Kam akli noticēsiet.
To drīz vien nožēlosiet,
Bet par vēlu būs –
Jūsu zemes drīz par Svešo īpašumiem kļūs,
Un jūs tiem kalposiet,
Par viņiem balsosiet,
Ja kalpa gars ir gēnos
Un dieviņš saprātu
Nav dusošajiem devis.
Un katrs parādīs, ko viņa dvēs’le slēpj –
Ar ko tie savus viltus pavedienus vērpj.
Ja esi Cilvēks – sirdī brīvs,
Tad dzīvosi kā vienmēr,
Jo zini – brīvam Gars ir dzīvs
Un patiesību saprast spējīgs.
Tas Vārdu atšķirt spēj no tenku sievu mēlēm.
Kas pakļaujas ikvienam nozombētam prātam.
Ir bijis laiks, lai iemācītos pastāvīgi spriest
Un Liktens stūri pie Savējiem griezt!
/Aija Štube/
***
***
Trejdeviņi zibeņi nāks pār tiem,
Kas gvelž par tautas labumu,
Bet paši savus murgus nekontrolē
Un prāta aptumsumā
Cilvēkus sāk vajāt
Par neko!
Tāds pateiks savam asinssunim:fas!
Un kādu saplosīs,
Ja saimniekam tas izpīpētos gļukos
Ir ticis garu iestāstīs,
Un viņš vēl uzskatīs
Par taisnību ka cīnās…
Pirms citu tiesāt ej,
Pats savu pūķi uzvari,
Lai apziņa top skaidra
Pašos pamatos,
Lai redzi, kas ir kas,
Un manipulatoru idejas to neskar!
Bet lāstu nesēji, teicēji un izplatītāji
Tos trīskārt saņems atpakaļ
Lai notiek tā!
/Aija Štube/
***
P.S. Šis tapa sakarā ar kādu personu, vārdā ARTIS Bērziņš PĒRKONS卐, kurš mani vispirms draugos uzaicinājis, kādu dienu, bez jebkāda iemesla, sarīkoja pret mani “raganu medības” – nozaga manu fotogrāfiju no profila, un publiski, norādot uz manu profilu, aicināja mani vajāt. Par lāstiem vēstulēs, uz kurām pat neatbildēju, šeit neminēšu neko. Dots devējam atdodas tik un tā.
rudraija 