***
Sirds mana liesmo
Gars mans redz
To bālgano gaismu,
Kas pasauli sedz.
*
Prāts mans melo,
Dvēsele kliedz,
Kad pelēkā migla
Brīvi redzēt liedz.
*
Sarkana saule,
Zilgana nakts,
Skan mūzika klusa
Kā reāls fakts.
*
Pasaule virmo
Gluži kā sapnī,
Lidoju Mūžības
Krāsu aplī.
*
Mūzikas skaņas
Manu garu sveic,
Laiku un Telpu
Bezgalība veic.
*
Tālas domas atlidoja,
Mūs ar Laiku savienoja –
Skrienot tālēs pazudām
Noslēpumu atradām.
/Aija Štube/1985/
***
***
Varbūt tu jūti un dzirdi,
Kā zibens izskrien caur sirdi?
Varbūt tā vēl ir šeit un dzīva,
Vai pacelties gatava – no ikdienas brīva?
*
Varbūt es velti cenšos paturēt
To, kam jāiet, to nevajag atturēt
Ne no bezdibeņu vilinājuma,
Ne saldo ilūziju valdzinājuma.
*
Tam mierīgi jāiziet cauri
Pat, ja finišā negaida lauri,
Bet arī skrambas un rētas
Ir tavas pieredzes vērtas.
*
Lai tie, kas vēl ikdienā – melš,
Tev priekšā ir bezgalīgs ceļš,
Jo tagad tev jauna Sirds,
Un tiem, kuri Redz, tā mirdz!
/Aija Štube/
***
☼
Kā tu vari zināt,
Kādi ir mani rīti?
Kādus smagumus cilāt
Kur atpūsties brīdi?
☼
Varbūt es redzu gaismu
Vistumšākajā logā.
Varbūt es dzirdu dziesmu
Visdrūmākajā klusumā…
☼
Varbūt man jūsu prieki
Kā sērīgi kapu zvani…
Varbūt tie, kas jums lieki
Ir labākie draugi mani…
☼
Skaties savā dvēselē
Kamēr noreibs galva.
No tās dzelmes dziļumiem,
No tās bezgalības…
/Aija Štube/
☼
