Kas ir cilvēks?

***

Vai jūs zināt, kas ir Cilvēks?
Šīs pasaules saprāts un valdnieks,
Kurš moka citus un cieš arī pats?
Vai tāda ir jēga, ko paver skats?
*
Šķiet arī mīlēt vairs prot tikai daži –
Ar dvēseles asinīm, no visas sirds,
Kad otram atdod vislabāko,
Kad sirds sirdi silti saviļņo.
*
Redzu vien kaislīgas vētras sekas –
Tukšas un brutālas saistības,
Izvirtības un nodevības,
Bērnu dvēseļu ciešanas.
*
Redzu kā zagļi likumus lemj,
Uz savu tautu ņirdzīgi vemj,
Un cilvēkiem neļauj runāt,
Lai tālāk par slieksni tie netiek.
*
Bet godīgi cilvēki tomēr vēl ir.
Tik valdībā viņiem nav vietas.
Tur cilvēkus vienkārši ignorē,
Sev izdevīgos rāpuļus sponsorē.
*
Modē jaunas sejas ar dvēselēm tukšām.
Bet visam tomēr ir savs laiks.
Jo tikai tie – ar tīru SirdsApziņu
Par īstiem Cilvēkiem ir nosaucami!
/Aija Štube/

***

 

Advertisements

Sāpju karuselis

***

Tas sāpju karuselis atkal riņķot sācis.
Tev zināms tas – no puses tās tu nācis!
Neticu, ka klusēšana speciāla,
No zemes atbalss naktī reizēm nāk – tā pārāk tāla.
*
Bet rožu pušķi paliek nenopirkti.
Tas liecina vien to, ka tev tik slikti?
Varbūt nojaušu, bet tie varbūt ir maldi
Un dusi mūža miegā tu pavisam saldi…
*
Pēdējā cerība, vienīgā – tā nevarēju būt,
Tad par to, kas neesmu man nāktos kļūt.
Zinu, to vismazāk gribētu mēs abi.
Mēs tikai gribējām, lai abiem būtu labi!
*
Var jau būt, ka laidi mani “brīvē”…
Tad iešu – nekas vairs mani nesaista šai dzīvē.
Apkārt ledains taisnīgums un refleksijas –
Nav pieņemts rādīt savas emocijas.
*
Tu domāji – šai pasaulei nav jēgas,
Bet tai, kas priekšā, arī varbūt nav…
Ir vārdu spaiņi tie, ar kuriem apmānītos aplej
Ar jēgas šķietamību tie, kam pašiem tādas nav.
/Aija Štube/
***

 

Spoguļi

***

Skatos tavās acīs kā spoguļos,
Migla pretī nāk un tajās drīz iesoļos.
***
Jau daudzus gadus tu pārtiec no citu dotas informācijas.
Ir laiks to apļošanu beigt, jo no zināšanu krājumiem viedums neveidojas.
***
Ir pretrunīga tava zināšana – tā vairāk ir nojaušana.
Tev tīk spēlēties ar politiku? Viedai būtībai tā spēle izpaliktu
Un rastos laiks, lai savu dzīvi mīlestībā izdzīvotu.
***
Vēl brīdi uzkavēšos un tālāk došos
Dzīvi – pelēcīti – ietērpt toņos košos.

 

/Aija Štube/

Runā

***

Kam apslēpta seja?
Vai Doriana Greja?
Neprāta kaislību dejā,
Perversas mīlas dzejā!
*
Es – esot gaišā feja!
Spogulī svešādi smejas!
Tumša kā bezdibens – ezera leja.
Nesakiet, ka tā ir bezizeja!
*
“Tik klasiski ka apnicis” –
Teic diženas dāmas kapracis.
Arī tautai tas slogs ir apnicis,
Runā, kāds bisi nopircis…
/Aija Štube/