Iegrimt

Iegrimt...

***

Zāles zaļajā dīvānā,
Zilajā upē kā zīdā,
Man patiktu iegrimt un nedomāt,
Par to, kas notiks rītā.
/Aija Štube/

***

Advertisements

Zāles zaļajā dīvānā, zilajā upē kā zīdā…

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

***
Iegulties zāles zaļajā dīvānā –
Uz kvadrātmetru divdesmit un vienu,
Izvēlēties ēnas metēju – koku
Un šādi nogulšņāt visu dienu…
*
Līdzās upe mierīgi savā nodabā plūst,
Dzīvā radība tajā ar to par vienu veselu kļūst.
Reizēm par šo sastāvdaļu kļūstu arī es –
Upē uz muguras apguļoties un ļaujoties, lai straume mani nes.
*
Ļaujos, bet vēroju caur puspievērtiem plakstiem,
Sekoju līdzi dabas krāsu rakstiem gar krastiem…
Saules prožektors izgaismo kārtējo dienu,
Kurā, dāvājot sevi, tā dāsni apveltī ik vienu.
*
Zāles zaļajā dīvānā, zilajā upē kā zīdā
Aizmirst par ikdienu, neiesaistīties banālā strīdā,
Neļaut civilizācijai aprīt šo saulaino ainu,
To raksturojot lietot vien dvēseles dzeju un dainu.
/Aija Štube/
***

Sirds

Sirds
***
Varbūt tu jūti un dzirdi,
Kā zibens izskrien caur sirdi?
Varbūt tā vēl ir šeit un dzīva,
Vai pacelties gatava – no ikdienas brīva?
*
Varbūt es velti cenšos paturēt
To, kam jāiet, to nevajag atturēt
Ne no bezdibeņu vilinājuma,
Ne saldo ilūziju valdzinājuma.
*
Tam mierīgi jāiziet cauri
Pat, ja finišā negaida lauri,
Bet arī skrambas un rētas
Ir tavas pieredzes vērtas.
*
Lai tie, kas vēl ikdienā – melš,
Tev priekšā ir bezgalīgs ceļš,
Jo tagad tev jauna Sirds,
Un tiem, kuri Redz, tā mirdz!
/Aija Štube/
***

Prom no pilsētas, kas vārās…

WP_20140721_009
***
Viss pa vīlēm un uz pusēm
Pārraujams un sadalāms.
Un visvairāk tiem, kas klusē,
Atņemams un norakstāms.
*
Skaļi vārdi, pērkondārdi
Atņem prieku man un tev.
Labi vēl, ka nenospārda,
Vēlmē pielīdzināt sev.
*
Prom no pilsētas, kas vārās
Pati savās atraugās.
Mūs ved Daba prieka ratos –
Gaiss un upe pabaros!
*
Te par brīvu un uz pusēm
Dāvināms un atdodams,
Bet mēs paši tumsas pusē
Meklējam, kur Noslēpums…
*
Izgaismojas tumšā puse,
Aizbēg rēgi pagrabā.
Tur, kur ejam – gaisma pulsē,
Noslēpumus saglabā.
/Aija Štube/
***

Kurš pateiks?

Kurš pateiks

***
Smags nogurums no paša rīta, un ārā negribās man iet.
Es labāk aizvēršu šo trauksmes pilno ārpasauli ar samta aizkariem ciet!
Pa plauktiņiem jāsaliek akmeņi – savi un svešu nestie un izmētātie.
Uz dažiem no tiem vīd seni simboli viedu sievu un vīru ieskrāpētie.
*
Varbūt jāuzceļ neliela piramīda, jāielien tajā un jālido brīvībā,
Domu un iztēles mikrokosmā, un tad – pa virsotni ārā:
Brīvā makrokosmā saburzītie spārni izplešas arvien lielāki,
Un nokaitētās atmosfēras viļņi kļūst aizvien mierīgāki.
*
Atmosfēras viļņos peld dažādas formas – cilvēku domu radītas:
Tur dailes krāšņākie uzmetumi un “ļaunuma puķes” badīgas.
Bodlēra eksperimentiem ir sekotāji, kuri pašlaik ir modē…
Kurš pateiks, kam būs un kam nebūs vairs vietas šai Zemes lodē?
/Aija Štube/
***

Doma

Doma..

***

Mosties ar domu krāsainu,

Bradā pa zāli rasainu.

Putnu balsis skan telpā

Kā dabiskā meditācijā.

*

Rīta saule lai sasilda,

Sirdi ar gaišumu pilda;

Ja arī diena būd trauksmaina –

Tā dabas harmonijas aina.

*

Viss notiks tad, kad tam jānotiek.

Vien bedres citiem nerociet…

Visam sīkam domas pāri iet,

Kaut reizēm parotaļājas mazliet.

*

Doma ir mērķis, spēka vārds

Vairākkārt piesaukts un skandināts.

Un pienāk diena, kad Tu un Mērķis Viens –

Gaismas un siltuma Sirds pavediens!

/Aija Štube/

***