Sirds un bezCerība

***

Tava pils ir sagrauta.

Starp drupām stāvi

BezCerībai blakus,

Un viņa tev saka:

Es mīlu tevi!

Tu pieķeries vārdiem,

Notici un dari, ko liek

Pat nezinot, kāpēc…

Tu uzdod jautājumus,

Uz kuriem viņa

Nekad neatbild

Patiesību.

Viņa viltīgi maina

Savu izskatu

Un runas veidu.

Reizēm tev šķiet,

Ka tu vari viņai ticēt

Un pat iemīlēt…

Bet viņa atkal atstāj tevi

Starp tavām drupām

Un iznīcina tavus

Mēģinājumus atjaunot

To, kas bija labs.

 

Apstājies, apmātā, Sirds! –

Tu lieliski vari iztikt bez viņas!

Un BEZcerība pazūd.

Paliek Cerība,

Kas Ceļu tev parāda

Pie Mīlestības,

Kura jaunu pili tev ceļ

Un nekad neko nesagrauj!

/Aija Štube/

***

Advertisements

Kas ir cilvēks?

***

Vai jūs zināt, kas ir Cilvēks?
Šīs pasaules saprāts un valdnieks,
Kurš moka citus un cieš arī pats?
Vai tāda ir jēga, ko paver skats?
*
Šķiet arī mīlēt vairs prot tikai daži –
Ar dvēseles asinīm, no visas sirds,
Kad otram atdod vislabāko,
Kad sirds sirdi silti saviļņo.
*
Redzu vien kaislīgas vētras sekas –
Tukšas un brutālas saistības,
Izvirtības un nodevības,
Bērnu dvēseļu ciešanas.
*
Redzu kā zagļi likumus lemj,
Uz savu tautu ņirdzīgi vemj,
Un cilvēkiem neļauj runāt,
Lai tālāk par slieksni tie netiek.
*
Bet godīgi cilvēki tomēr vēl ir.
Tik valdībā viņiem nav vietas.
Tur cilvēkus vienkārši ignorē,
Sev izdevīgos rāpuļus sponsorē.
*
Modē jaunas sejas ar dvēselēm tukšām.
Bet visam tomēr ir savs laiks.
Jo tikai tie – ar tīru SirdsApziņu
Par īstiem Cilvēkiem ir nosaucami!
/Aija Štube/

***