Lai mums izdodas!

Lai mums izdodas!

***

Pirms projām es dodos uz mēnesi –

Laikā skaitāmo, nevis debesīs vērojamo,

Vēlos visiem, kam esmu draudzīgi sekojusi,

Un tiem, kuriem tīkams ir sakāmais mans,

Pateikt lielu un saulainu: “paldies!” 

Un Edgara Liepiņa vārdiem runājot, novēlēt:

Lai jums visiem izdodas, draugi!

Un lai izdodas arī man!

/A.Š./

***

Advertisements

Paļaušanās

Paļaušanās

***

Rozes bez ērkšķiem ātrāk vīst,

It kā jūtot, ka aizsarga trūkst.

Kristāla vāze krīt zemē un plīst –

Cauri kliedzieniem asins lāsītēs

Kailās pēdas lauskas jūt.

*

Nevajag visu uzsūkt –

Dzīvo kā Vinnijs Pūks.

Zāģu skaidas tam galvā,

Un miers plīša dvēselē.

*

Bet es kā ezītis krītu

Un čukstu, lai upe mani nes.

Kāds labdaris aizved uz rītu,

Kur miglā stāv miglāju zirgs.

*

Bet Lācītis atkal runā,

Jo klusējot paliek bail.

Tikai Ezītis klusē un klausās

Kā debesu puķes dzied.

/Aija Štube/

***

100 grami saules

100 grami saules

***

Saules stari nelīst pār mūžīgās tumsas ieleju.

Tu esi saules bērns un nevēlies dzirdēt,

Kad no ielejas tev kāds lūdz, lai tam ielej

100 gramus saules, lai dzīvot rastos spēks,

Bet tu saki: “nevar – tevi tur notur grēks!”

*

Saules stari līst pār mūžīgās gaismas ieleju,

Par laimi ne visi ir cietsirdīgā taisnīguma fani –

Kā citādi viņi pārāki justos, ja laime būtu visiem?

Saules stari līst, un laimīgi ir tie, kas lemti būt bēdīgiem,

Kad 100 gramus saules devējiem nav žēl no saviem

Liekajiem kilogramiem, kuru krājējiem vairs lidot nav spēks.

/Aija Štube/

***

Augšāmcelšanās

Augšāmcelšanās

***

Pacelies pāri ikdienas miglai,

Kura tik draudīgi iesūkt mūs steidz.

Atceries, piederam Brīvajai dzimtai,

Tādēļ vaidēt un žēloties beidz!

*

Uzturi sevī Brīvības garu,

Neļauj to samalt ziņu portāliem.

Nav mums kopīgs nekas ar šo baru,

Kuri tic reģiem un sapņiem fatāliem.

*

Lido domās, esi ar Savējiem

Lai arī bieža būtu šeit vilšanās,

Nebiedrojies ar svārstīgi galējiem,

Pienāks mums īstā Augšāmcelšanās!

/Aija Štube/

***

Cilvēki lūdz…

Cilvēki lūdz...

***

Uz zemi un debesīm skatos un vēlos,

Lai labie ļaudis, nelaikā aizgājušie,

Augšām celtos!

Bet vēlme nepiepildāma

Un neziņa to vada.

Ir augšāmcēlies kādreiz kāds,

Kas debesīs sen valda.

Mierā vēro un neiejaucas,

Kad zemei pāri cilvēku neprāts traucas.

Tūkstošiem gadu cilvēki lūdz

Izbeigt ciešanas, karus,

Un sakiet, ko gribat, neredzu jēgu,

Skatīt cietēju, mirušo barus.

Cik ilgi vēl?

Ak, atvainojiet,

Šodien mēdz teikt citus vārdus –

Slavinošus, uzvarošus,

Paši tajos dzīvojot

Laikam jūtas droši…

/Aija Štube/

***