Melna…

Image

***

Melna, melna Likteņupe

Jau no rīta Saulgriežos;

Virs tās upes debess smaga

Miljons sāpju mākoņos.

*

Melna debess, melna upe,

Melna gaisma spokojās:

Šai dienai viena sāpe –

Ieriebt tiem, kas jokojās.

*

Jokojot par citu sāpi,

Savu mazāk sajūtat?

Vai uz Stikla kalna jākāpj,

Citiem lauskas atstājot?

*

Kur palika sirdsApziņa

Nekļūdīgi jūtošā,

Ka pār citu galvām kāpjot,

Ejat ceļā postošā?

*

Melna, melna sirdsApziņa

Stikla zārku apsargā.

Tai bij dots uzdevums

Nelaist Dvēs’li pastaigā…

*

Melnas domas, melni darbi

Cenšās Gaismu apmelot,

Redzot savu atspīdumu

Baltās Dvēs’les spogulī.

*

Baltā Dvēs’le dubļus brida,

Saltas sirdis sasildot;

Dzīves vētrās notraipīta,

Savējo nepazīta…

/Aija Štube/

***

 

Advertisements

Sirdī kurts ugunskurs

Image

***

Es aizgāju palīgot

Uz seno Spēka vietu.

Tur uzZied Uguns puķe

Pašā Jāņu vakarā.

*

Ja gribi – ejam

Saulgriežu dejā,

Uguns sejā

Raudzīsimies!

*

Gaišu guni naktī kūru,

Lai redz mani tuvinieki.

Daudzi tuvi neredzēja

Biezokņos maldoties.

Ieraudzīja sveši ļaudis –

Izrādās – Savējie!

*

Ja tu mīli Dievu, dabu,

Daudz par to nerunā;

Nodzīvo savu dzīvi

SirdsApziņā klausoties.

*

Ja tu soli, tad izdari,

Netenko kā grafomāns.

Paies laiki, zudīs vārdi,

Paliks darbs, kas padarīts.

*

Saki – liels zinātājs,

Grāmatnieks, filozofs?

Kur bij’ tava zināšana,

Kad otram jāpalīdz?

*

Mūžameža dzīlēs,

Pīlādžzaru spīlēs

 Atstāšu tavus

Ļaunvēlējumus.

*

Sensāciju kārie

Iet visiem pāri…

Es smejot pavēroju

Ziedu pļavā sēdēdama.

*

Es meklēju domubiedrus

Cilvēcības praktikai.

Vēl līdz šai dieniņai

Dažus, retus satikusi.

*

Svētki nāca, svētki gāja,

Sajūtās, atmiņās

Vērtīgo saglabāja

Sirdī kurts ugunskurs.

/Aija Štube t.dz.ritmos/

***

Lidojums

Image

***

Uz mežiem un pļavām,

Ezeriem, upēm un jūru

Mans sapņu ķermenis lido;

Pār pilsētu celtnēm un Gaismas pili,

Pār civilizēto un snobisko.

Tas nolaižas saulainā pļavā –

Sirds līksmo par dabisko,

Un ziedi birst svētvietā –

Miljoniem krāsainu dzīvību

Uz dabas stīgām spēlē,

Un visam atrodas vieta

Atvērtā dvēselē.

/Aija Štube/

***

Jau…

Image***

Jau gadus divdesmit es neesmu vairs šeit,

Jo tas, ko redzi – ilūzijas, čaula, pārpratums…

Vai pateiks kāds, kā pareizāk bij’ toreiz lemt,

Ja padomdevēji tik pārgudri un tomēr sevī maldās?

*

Jūs visu mūžu maldāties, bet ticat,

Ka lēmumi ir patiesība, jūtas – īstas…

Ar maldu “radiniekiem” biedros, citus nicinat

Un brīnaties, ka apkārt naida daudz…

*

Tu – dvēs’le – viena nemaldīgi Ceļu zini,

Caur viltus labirintiem, akmeņiem Tu audz!

Un kas par to, ka šajā apburtajā zemē

Tavs aicinājums nepazīts, un “Būt” nav ļauts?!

*

Jau gadus divdesmit tu uzticīga visam,

Kas ārpus laikiem, telpām, mūžībām…

Un varbūt tāpēc, redzot kādu dziestam,

Tu atkal atjauno, no aizmūžībām cel…

*

Bet pasaule šī apburta ar laiku –

Kam turēt to, kas atņemts tiek tāpat?

Tu nogriez atņēmējiem visu tvaiku

Un skaties – dvēsele vēl ir tepat.

/Aija Štube/

***

 

Senais

Image

***

Kam, senais, manā sapnī nāc un viltu runā?

Tev sen jau tūkstoškārtām mainīgs prāta vējš.

Tu nāc ar pārliecību savu, citus līdzi saucot,

Bet drīz jau pats pret “savējiem” cel ieroci…

*

Tu manā sapnī biji apmaldījies…

Tev skatiens šaudīgs, pārliecības trūkst.

Vai simtreiz griežoties ap savu asi,

Tu centru sevī nesāc pazaudēt?

*

Es redzēju – ar ikdienību kaujies,

Un senie mērķi jau vien atmiņas…

Tu apkārtplūstošajās straumēs ej un ļaujies,

Lai tevi nes, vien apej akmeņus…

*

Ar mani runāji, bet nebija tev vārdu,

Ar kuriem sirdi aizkustināt spēj.

Tev tīk vien ērtības, ko “gara takā” radi,

Bet varbūt vērtības ir šādi transformētas?…

*

Tu, senais, biji tuvs man garā,

Bet citi ceļi tev bij’ ejami.

Ne man būs spriest par tavu izvēli,

Vien paliek cerība, ka neej aitu barā…

*

Jo aitām vienmēr līderis ir “dievs”,

Un ja šis “gods” tev pārbaudījums nepārvarams,

Tad izdzīvo ar to līdz pašam galam,

Lai tālāk ietu Savu Ceļu viens.

/Aija Štube/

***