Sirds un bezCerība

***

Tava pils ir sagrauta.

Starp drupām stāvi

BezCerībai blakus,

Un viņa tev saka:

Es mīlu tevi!

Tu pieķeries vārdiem,

Notici un dari, ko liek

Pat nezinot, kāpēc…

Tu uzdod jautājumus,

Uz kuriem viņa

Nekad neatbild

Patiesību.

Viņa viltīgi maina

Savu izskatu

Un runas veidu.

Reizēm tev šķiet,

Ka tu vari viņai ticēt

Un pat iemīlēt…

Bet viņa atkal atstāj tevi

Starp tavām drupām

Un iznīcina tavus

Mēģinājumus atjaunot

To, kas bija labs.

 

Apstājies, apmātā, Sirds! –

Tu lieliski vari iztikt bez viņas!

Un BEZcerība pazūd.

Paliek Cerība,

Kas Ceļu tev parāda

Pie Mīlestības,

Kura jaunu pili tev ceļ

Un nekad neko nesagrauj!

/Aija Štube/

***

Advertisements

Pasaki

***
Izraujiet paši sev sirdis,
Lai vēl ļaunāki kļūtu.
Es jums savu Dēlu sūtu,
Lai jūs to sistu un vēlāk lūgtu…
Rakstiet ar asinīm smiltīs:
Visi cilvēki ir māsas un brāļi,
Un sieva no tiem – izrautā riba…
Dievs, paskaties man acīs un pasaki,
Ka tā ir Tava griba…
​/Aija Štube/
***

Kas ir cilvēks?

***

Vai jūs zināt, kas ir Cilvēks?
Šīs pasaules saprāts un valdnieks,
Kurš moka citus un cieš arī pats?
Vai tāda ir jēga, ko paver skats?
*
Šķiet arī mīlēt vairs prot tikai daži –
Ar dvēseles asinīm, no visas sirds,
Kad otram atdod vislabāko,
Kad sirds sirdi silti saviļņo.
*
Redzu vien kaislīgas vētras sekas –
Tukšas un brutālas saistības,
Izvirtības un nodevības,
Bērnu dvēseļu ciešanas.
*
Redzu kā zagļi likumus lemj,
Uz savu tautu ņirdzīgi vemj,
Un cilvēkiem neļauj runāt,
Lai tālāk par slieksni tie netiek.
*
Bet godīgi cilvēki tomēr vēl ir.
Tik valdībā viņiem nav vietas.
Tur cilvēkus vienkārši ignorē,
Sev izdevīgos rāpuļus sponsorē.
*
Modē jaunas sejas ar dvēselēm tukšām.
Bet visam tomēr ir savs laiks.
Jo tikai tie – ar tīru SirdsApziņu
Par īstiem Cilvēkiem ir nosaucami!
/Aija Štube/

***

 

Sāpju karuselis

***

Tas sāpju karuselis atkal riņķot sācis.
Tev zināms tas – no puses tās tu nācis!
Neticu, ka klusēšana speciāla,
No zemes atbalss naktī reizēm nāk – tā pārāk tāla.
*
Bet rožu pušķi paliek nenopirkti.
Tas liecina vien to, ka tev tik slikti?
Varbūt nojaušu, bet tie varbūt ir maldi
Un dusi mūža miegā tu pavisam saldi…
*
Pēdējā cerība, vienīgā – tā nevarēju būt,
Tad par to, kas neesmu man nāktos kļūt.
Zinu, to vismazāk gribētu mēs abi.
Mēs tikai gribējām, lai abiem būtu labi!
*
Var jau būt, ka laidi mani “brīvē”…
Tad iešu – nekas vairs mani nesaista šai dzīvē.
Apkārt ledains taisnīgums un refleksijas –
Nav pieņemts rādīt savas emocijas.
*
Tu domāji – šai pasaulei nav jēgas,
Bet tai, kas priekšā, arī varbūt nav…
Ir vārdu spaiņi tie, ar kuriem apmānītos aplej
Ar jēgas šķietamību tie, kam pašiem tādas nav.
/Aija Štube/
***

 

Uzvarētāji

10325689_461179857405763_480982645870731312_n***

Mēs aiziesim kā uzvarētāji,

Atstājot aiz sevis

Ziedošus dārzus

Un smaidošus cilvēkus.

Mēs vienmēr būsim uzvarētāji,

Pat ja zaudēt piespiedīs sveša vara.

Jo tikai svešie grib karot un postīt,

Atstājot aiz sevis kritušos,

Izpostītas mājas un ģimenes,

Kurās bērni ar asarām acīs

Pēc maizes un siltuma lūdz.

Mēs aiziesim kā uzvarētāji,

Lai atgrieztos,

Kad cilvēku saprāts

Neprātu uzvarēs.

/Aija Štube/

***