Jūlijs

Pār pielijušām ziedu pļavām,

Uz taureņu samirkušiem spārniem,

Pie mākoņvolānu svārku maliņas pieķēries

Ar saules stariem paslēpes spēlē jūlijs…

/Aija Shtube/

Image

Advertisements

Jūra

Jūra dzirkstī kā šampānietis

Jūnija saulei pie kājām…

Tik  liela brīvība, ka

Gribās pacelties iedomu spārnos

Un lidot līdzi kaijām…

(Aija Štube)

Image

 

Kad ieraudzīju šīs spāņu mākslinieka Vincentes Romero Redondo gleznas no cikla  Jūra, sievietes, saule – izjutu dejavu – un uz mirkli atrados tur, lai gan nekad neesmu bijusi Spānijā…

Realitātes transērfings

Ievietoju šeit, lai atrastu, kad būs nepieciešamība.Image

Dvēseles bura

Kāda izskatās pasaule īstenībā? Tas ir mēģinājums uzdot it kā objektīvu jautājumu un saņemt objektīvu atbildi. Tomēr pats jautājums nav objektīvs.Pasaule izskatās tieši tāda,kādu mēs to redzam,tāpēc ka jēdziens “izskatās” arī ir mūsu uztveres šablona elements.

Cilvēka apziņa ir sociāls produkts. Tā balstās uz jēdzieniem,ar ko apzīmējam visu,kas mūs ieskauj. Dvēsele (zemapziņa) cilvēkam ir kopš dzimšanas. Turpretī apziņa rodas tad,kad visam apkārtējam ir doti jēdzieni un definīcijas cilvēku valodā. Taču pasaule pastāv ne jau tāpēc,ka cilvēki to aprakstījuši ar savu jēdzienu palīdzību. Cilvēka dvēsele šajā ziņā vienmēr paliek neizglītota. Tā nesaprot cilvēku valodu. Dvēsele saprot tikai to,ko mēs esam pieraduši saukt par jūtām. Vispirms rodas doma,un tikai pēc tam tā tiek formulēta vārdos. Var domāt bez vārdiem. Tieši tā ir valoda,ko saprot zemapziņa. Primārie ir nevis vārdi,bet domas. Ar zemapziņu ir veltīgi runāt prāta valodā.

Par laimi cilvēkiem ir palicis viens universāls izteiksmes veids – mākslas darbi. Tie ir saprotami bez vārdiem. Dvēseles valoda ir saprotama visiem – tā ir ar mīlestību un prieku veidotu priekšmetu valoda. Kad cilvēks uz loloto mērķi iet pa pareizām durvīm,proti,dara patiesi savu darbu,viņš rada šedevrus. Tieši tā dzimst tas,ko saucam par mākslu.

Cilvēks var beigt konservatoriju un komponēt neizteiksmīgu mūziku,kas pat nepaliek atmiņā. Var tehniski nevainojami darināt bezsaturīgas gleznas. Tomēr nevienam neienāks prātā saukt tās par šedevriem. Ja par priekšmetu var teikt,ka “tajā kaut kas ir”,tad to var uzskatīt par mākslas darbu. Kas tajā ir,to skaidros mākslas cienītāji un kritiķi. Tomēr šis “kaut kas” visiem ir saprotams uzreiz bez vārdiem.

Tā,piemēram,glezna “Mona Liza” (“Džokonda”  ). Tā ir valoda,kuru saprot visi. Vārdi šeit nav vajadzīgi. Vārdi nespēj paust to,kas visiem tāpat ir saprotams. Nav pat svarīgi,kas īsti ir saprotams. Katrs saprot un izjūt pēc sava prāta. Mona Liza tik dzīvu interesi izraisīja ne tikai tāpēc,ka ir noslēpumaina. Vai jums nav ienācis prātā,ka Monas Lizas un Budas smaidi ir ļoti līdzīgi? Valda uzskats,ka Buda iemantojis apskaidrību jau savas dzīves laikā. Citiem vārdiem sakot,viņam izdevās,tāpat kā pilienam,izjust savu vienotību ar okeānu. Budas smaids visos attēlos ir pilnīgi bezkaislīgs un tajā pašā laikā pauž mieru un svētlaimi. To var raksturot kā “mūžības apceri”. Pirmo reizi vērojot Budas smaidu,rodas dīvains neizpratnes un ziņkārības sajaukums. Tāpēc,ka Budas smaids atgādina pilienam kaut ko tālu un aizmirstu – sajūtu,ka esi vienots ar okeānu.

Jebkurš bijušās vienotības atgādinājums aizskar jutīgas dvēseles stīgas. Kad bija radusies cilvēku valoda,dvēseles valoda pakāpeniski atrofējās. Cilvēki pārāk aizrāvās ar prāta valodu,tāpēc tā ar laiku kļuva par galveno.

Bezapziņas dvēseles lidojums ir spontāns un nevaldāms. Tieši prāta apzināšanās dod iespēju mērķtiecīgi paust gribu. Nepieciešams tikai uzlabot dvēseles un prāta attiecības. Grūtības rada tas,ka dvēsele atšķirībā no prāta nedomā – tā zina. Prāts saņemto informāciju apdomā un izlaiž caur sava pasauluzskata šablona analītisko filtru,bet dvēsele saņem zināšanas tieši no informācijas lauka bez analīzes. Lai šī kontaktēšanās kļūtu mērķtiecīga,jāsaskaņo un japanāk prāta gribas un dvēseles centienu vienotība.

/no V.Zēlands. “Realitātes transērfings.Rīta zvaigžņu šalkas.”/

Svārstu cīņa

 

Destruktīva svārsta galvenā atšķirīgā pazīme ir agresīva cenšanās iznīcināt citus svārstus,lai cilvēkus pārvilinātu pie sevis.Tāpēc tas pastāvīgi uzkūda savus piekritējus citiem:”Mēs esam tādi,bet viņi ir citādi!Sliktie!” Šajā cīņā iesaistītie cilvēki nomaldās no sava ceļa un dodas uz viltus mērķim,kurus viņi kļūdaini uzskata par savējiem.Tādējādi izpaužas svārstu destruktīvisms.Cīņa pret citiem piekritējiem ir neauglīga un izposta dzīvi – gan savu,gan arī citu cilvēku dzīvi.

Aplūkosim cīņas par piekritējiem galējo izpausmi – karu.Lai pārliecinātu savus piekritējus doties karā,svārsts izmanto argumentus,kas atbilst konkrētam vēsturiskajam laikmetam.Visprimitīvākā metode,ko izmantoja senāk,bija gluži vienkārši pavēle atņemt citiem to,kas viņiem pieder – laupīšanas kari.Sabiedrībai kļūstot civilizētākai,argumenti kļūst rafinētāki.Viena nācija tiek pasludināta par augstāku,cita – par kaitīgu.Tiek izvirzīts cēls mērķis – šīs neattīstītās tautas pacelt augstākā pakāpē,bet,ja tās pretojas,pielietot spēku.

Mūsdienu kara koncepcija ir apmeram šāda: Mežā kokā iekārtojusies bišu saime.Tur dzīvo savvaļas bites,vāc medu un audzē savus bērnus.Tad pie bitēm pieiet svārsts un saviem piekritējiem paziņo:”Tās ir mežonīgas bites,ļoti bīstamas,tāpēc šīs bites jāiznīcina vai vismaz jāizposta to ligzda.Neticat?Skatieties!” Svārsts tūlīt sāk bakstīt ligzdu ar nūju.Bites izlido no ligzdas un sadzeļ piekritējus.Bet svārsts triumfē:”Nu,redzat,cik šīs bites ir agresīvas!Tās jāiznīcina.”(Piemērs – karš Lībijā).

/no V.Zēlanda “Realitātes transsērfings.Variantu telpa”/

Svešie mērķi un stereotipi

Svešs mērķis – tā vienmēr ir varmācība pret sevi,spaidi,pienākums.Ja jūtat savā mērķī kaut niecīgāko piespiedu nepieciešamību,varat droši no tā atteikties. Jums nevajadzēs sevi pierunāt,ja tas ir jūsu mērķis. Ceļš uz savu mērķi ir bauda. Uz svešu mērķi jūs dodaties,pārvarot ļoti daudzus šķēršļus .Ceļš uz svešu mērķi – tā vienmēr ir cīņa.

Svešs mērķis parādās ar modes un prestiža masku. Svārstiem jāaizvilina jūs uz svešām dzīves līnijām,tāpēc tie cenšas no visa spēka. Burkānam jāizskatās ļoti kārdinošam,tad prāts pa galvu pa kaklu skries tam pakaļ. Tāpēc tiek radīti mīti par zvaigžņu spožo karjeru. Svārsti demonstrē zvaigžņu panākumu algoritmus un liek izvēlēties: vai nu atkārtot svešu pieredzi,vai arī palikt tukšā. Taču zvaigznes gūst panākumus tieši tāpēc,ka pārkāpj noteikumu “dari tāpat kā es” un iet savu ceļu. Jūsu panākumu algoritmu neviens nezina,izņemot jūtu dvēseli.

Ja ar mērķa sasniegšanu jūs gribat sev un visiem kaut ko pierādīt,tad tas ir maldīgs mērķis. Svešu mērķi uzspiež citi. Tiklīdz kāds sāk jūs mācīt,pēc kā jums censties,tūlīt pat noraidiet rupjo ielaušanos jūsu dvēselē. Tai pietiek sava prāta murgaino ideju. Neviens nevar norādīt jūsu mērķi.

Svešs mērķis kalpo cita cilvēka labklājībai. Ja mērķis neuzlabo jūsu dzīvi,tas nav jūsējais. Patiesie mērķi allaž darbojas jūsu labā,jūsu labklājībai un panākumiem. Svārsti ar jebkuru ticamu ieganstu centīsies jūs piespiest kalpot citiem. Paņēmieni ir visai dažādi. Cilvēkus ar saasinātu vainas apziņu parasti ietekmē vārdi “vajag”,”pienākums”,”nepieciešams”. Citus var ietekmēt ar saukli:”vajadzīga jūsu palīdzība!” Tādu metožu pamatā ir ikšējais un ārējais svarīgums. Jaatceras,ka mēs dzīvojam pirmām kārtām sev un nevienam neko neesam parādā. Jūs nespēsiet citus darīt laimīgus. Toties viegli variet viņiem nodarīt ļaunumu,ja pats būsiet nelaimīgs.

Svešs mērķis izraisa dvēseles diskomfortu. Vajag atbrīvoties no svārstiem un atrast savu mērķi. Vairākums cilvēku ir tik ļoti aizņemti ar svārstu uzdevumiem,ka burtiski griežas kā vāveres ritenī un neatrod laiku sev,savai dvēselei.

Tas,ko vispār pieņemtie stereotipi dēvē par labsirdību un atsaucību,īstenībā var būt dvēseles tukšusm. Prāta dvēseles tukšumu kompensē rūpes par citiem,kaut gan paša dvēsele paliek neapmierināta. Svārstiem ir izdevīgi rūpes par citiem dēvēt par dvēseles plašumu. Svārsti prasmīgi veido ļoti pāliecinošus stereotipus. Tomēr tas viss ir tikai skaista demagoģija. Tāpēc,kamēr mērķis nav izraudzīts,esiet atturīgs pret jebkādiem aicinājumiem. Cilvēku,kuru pārņēmis svarīgums un kurš uzķēries uz svārsta makšķeres āķa saka sev:”Es atbrīvošu apspiesto tautu”,”Es parādīšu tiem politiķiem viņu vietu”,”Es cīnīšos par latviešu (krievu) valodu!” utt. Abu nometņu piekritēji iesaistās svārstu cīņās tāpēc,ka viņiem ir augsts iekšējais un ārējais svarīgums,bet dvēselē – tukšums. Ir skaidri redzams,ka visi augstie ideāli,kurus piekritēji aizstāv svārstu cīņās,līdzinās ziepju burbuļiem.

Mēs esam tik ļoti pieraduši pie pašu radītajiem stereotipiem,ka uzskatām tos par visas cilvēces uzkrātu vērtīgu pieredzi.Īstenībā stereotipus veido svārsti,bet cilvēki ir spiesti tiem piekrist. Svārstu cīņā iesaistītie piekritēji vārda tiešā nozīmē nezina,ko dara. Sevišķi spilgti to pierāda dažkārt bezjēdzīgā un nežēlīgā pusaudžu rīcība,kas nokļuvuši bara ietekmē. Tas pats attiecas uz ekstrēmām politiskām un reliģiskām kustībām,kuru ietekmē cilvēki bieži vien izdara to,ko parasti nekad nedarītu.(Demolē veikalus,piekauj,nogalina “pretinieku”,pārdod īpašumu un ziedo to sektai utt.).

Visu ļaunumu,nežēlību un varadarbību šajā pasaulē rada nevis cilvēka it kā sliktā būtība,bet gan svārstu alkatīgā daba. Cilvēka dvēsele nepazīst ļaunumu. Viss ļaunums koncentrēts prātā kā destruktīvo svārstu ietekmes slānis. Svārsti provocē cilvēku uz vardarbību ne tikai pret citiem,bet arī pret sevi pašu. Ka jums patīk brašais sauklis:”Kas neriskē,tas nedzer šampānieti!”? Tā ir provokācija,aicinājums likt uz spēles savu labklājību vai dzīvību svešas idejas vārdā.

Neviens cits nevar norādīt jums mērķi,to varat izdarīt tikai jūs pats. Ir viens vienīgs veids,kā atrast mērķi: samazināt svarīgumu,novērsties no svārstiem un ieklausīties savā dvēselē. Savienojot dvēseli un prātu jūs iemantosiet patiesu brīvību un spēku. Nebaidieties lauzt stereotipus,ko izveidojuši svārsti. Jums atklāsies daudzu šīs pasaules lietu patiesā daba. Laužot stereotipus,jūs atverat aizslēgtās durvis.

(no V.Zēlands “Realitātes transērfings 2.”  )

Dzīvajiem

Nomet seno maldu slogu,
lai to savāc lupatlaši.
Visur lētums,sveši graši
paši prasās savācami.
Tas nav tev – neaiztiec,
viltus gaismu projām triec!
Ja tavs zināšanu akmens
draud par šķērsli ceļā gulties,
novāc nost un tālāk ej –
jautrā nezinīša prātā
viegli šķērsot Brīnumtiltu,
kas uz Aizmūžību ved.
Nomet rituālu seno,
lai to savāc,kam tas der,
Tev tiek dotas jaunas Zīmes,
kam jau rīt būs tulkojums
brīvai domai atslēdzams,
saprotams Dzīvajiem!

_Aija Štube_

Image

No cita gadsimta

   Ar tumsu apvilktas sienas,
Telpās klusums no dzelmes,
Lēni drūp krēslainās dienas
Aizkaru samts sargā no svelmes…

   Jūsu ierašanās šajā krēslā
Kā ugunsgrēks – elpu rauj ciet!
Kas Jūs šurp ellē sūtījis?
Vai projām jau vēlaties skriet?

   Ak,savādais,smieklīgais cilvēk,
Kādēļ bija jāceļ šī panika?
Jūs vienkārši sajaucāt durvis,
Ielu, pilsētu, gadsimtu…
/Aija Štube/
(Impulss šim radās lasot kādu Bulata Okudžavas dzejoli)

F 63.9

Kas ir mīlestība un kas ir iemīlēšanās? Vai varbūt tā ir vienkārši kaisle, kas velk pie otra?
Mīlestība ir apziņas stāvoklis gaismā (sattvaसत्त्व ), bet iemīlēšanās – kaislības, hormoni, kas uz konkrētu cilvēku reaģē (ne velti iemīlēšanās pat slimību klasifikatorā tika ierakstīta : šīs slimības starptautiskais šifrs ir F63.9..)
Viss atkarīgs no katra paša – kādā apziņas stāvoklī būs cilvēks, tādu otro pusi piesaistīs.
Kas ir mīlestība?
Ieraugot seksa partneri, virsnieru dziedzeri izstrādā hormonus – adrenalīnu, kortizolu un noradrenalīnu, kas izsauc sekojošas sajūtas :
Adrenalīns – bīstamība, bailes.
Kortizols – agresija, iemīlēšanās, enerģija.
Noradrenalīns – baudas sajūta, seksuālais uzbudinājums.
Serotonīns – prieka sajūta, samazinās no iemīlēšanās, izsaucot skumjas un šaubas.
Endokrīnā sistēma – kompensē serotonīnu, lai mīlestība nekļūtu mokoša, izstrādājot endorfīnus – oksitocīnu, vazopresīnu.
Endorfīni – izraisa eiforijas, ilgtermiņa mīlestības sajūtu.
Oksitocīns un vazopresīns – rada uzticības jūtas, pacilātību ( slavēja dzejnieki )
Testosterons – izsauc seksuālo uzbudinājumu ( vīriešiem testosterona maksimālā koncentrācija asinīs ir 16 – 20.g. vecumā – domā tikai par seksu. Sievietēm seksuālā uzbudinājuma hormona izstrāde ar gadiem pastiprinās un maksimālo koncentrāciju sasniedz pēc 40.g. vecuma. Vīrieša un sievietes organismā šis hormons sakrīt 28 -32. g. vecumā un tas ir harmoniska seksa periods. )
Visi hormoni ir starpnieki un tiek kontrolēti ar smadzeņu hipofīzi.
Tāpēc mīlestība rodās smadzenēs, bet ne sirdī. Mīlestības pārbaude?
– nodod analīzes!
Šim visam nevaru nepiekrist , ar vienu labojumu – šeit aprakstītā nav mīlestība, bet gan iemīlēsanās izsauktās bioķīmiskās izmaiņas – F63.9.
Image

❋❖❋ 1001 ❋❖❋

Image

Ikviens,kas raksta,reiz būs nāvei lemts,

Bet mūžīgs būs,ko raksta viņa roka!

Ar savu roku raksti tikai to,

Ko redzēt kāro tu,kad augšāmcelsies.

❋❖❋

Nav varas mūžīgas šās zemes dzīvē, –

Kas šodien pirmais,rītu pēdējais!

Sēj savos darbos sēklu svētīgu,

Ja pašam krist būs lemts,šī sēja paliks!

❋❖❋

Cik liels tavs darbs,tik augstu celsies pats;

Kas tiecas augstumos,miegs bēg no tā.

Īsts pērļu zvejnieks droši dzelmē kāpj,

Par pērlēm gūst viņš bagātību,varu!

Kas meklē augstumus ar vieglām pūlēm,

Nīks veltās cerībās līdz pašai nāvei!

❋❖❋

Lai katra diena nes tev jaunu laimi

Un tavi skauģi dēd,to redzēdami!

Un zini:tavas veiksmes nebeigsies,

Kaut naidinieks tev ļaunu viltu vērpj!

Lai mūžam visas tavas lemtas dienas

Mirdz baltas savas gaismas mirdzēšanā,

Bet dienas tiem,kas tavi ienaidnieki,

Lai mūžam melnas tā kā melna nakts!

❋❖❋

Ak,tu,kas skumsti,sirdi mierini!

Nekas nav mūžīgs:visi prieki zūd,

Tu arī bēdas savas aizmirsīsi,

Un atkal gaiši staros debesis!

/no “Tūkstots un viena nakts“/

❋❖❋-❋❖❋-❋❖❋

Kas dzīvē ir būtiskais? Atbildes mainās atkarībā no gadu skaita, dzīves pieredzes, attiecīgā brīža noskaņojuma utt. Man šobrīd iepatikās krievu filozofa Aleksandra Pjatigorska dzīves moto – galvenais,lai ir interesanti! Uninteresanti ir,kad tu nonāc pie domas,līdz kurai nebiji aizdomājies!