Finita la comedia!

ImageVakar apmeklēju šo traģikomēdiju Dailes teātrī. Izrāde ir stāsts par kādu bez darba palikušu 20-to gadu padomju vīrieti Krievijā, kurš visiem stāsta, ka izdarīs pašnāvību. Šāds paziņojums padara Semjonu Semjonoviču Podsekaļņikovu par varoni un zvaigzni, jo izrādās, pašnāvību izdarīt nedrīkst bez nopietna iemesla un jēgas. Tas esot jādara kāda cēla mērķa vārdā un šī mērķa vārdā top liels skaits pirmsnāves vēstuļu, sarīkots bankets un nolikts aiziešanas laiks…
Jautra izklaidējoša izrāde ar lielu skaitu aktieru piedalīšanos- galvenajā lomā kārtējo reizi lielisks ir Artūrs Skrastiņš.

Mazs, neievērojams cilvēciņš nolemj mest izaicinājumu visai cilvēcei ar tās nepilnībām un izdarīt pašnāvību. Un notiek brīnums – smieklīgais mietpilsonis pārvēršas par traģisku varoni.
Pasaulē ir tik daudz lietu, kas cilvēku grūž uz pašnāvību. Kāpēc mēs tomēr paliekam šajā dzīvē? Kāpēc mēs paliekam dzīvot? Kāda vērtība ir katrai sekundei? Dzīve ir dzīve, un šis ir ļoti cilvēcisks stāsts. Cilvēks caur elli atklāj dzīvi, lai saprastu, ka dzīvot ir vērts. Jo dzīve ir brīnišķīga!!!

Avīzē bija rakstīts,ka dzīve ir brīnišķīga – atklāti sakot,es domāju,ka būs atsaukums… – saka Skrastiņa varonis.

Krievu dramaturga Nikolaja Erdmana luga (oriģinālais nosaukums „Pašnāvnieks” ir īsta dramaturģijas pērle. Autora dzīves laikā tā nekad nav tikusi publicēta vai uzvesta, jo pasludināta par „tukšu un kaitīgu”.

Interesanti, pēc kādas vērtību un kritēriju skalas vienā gadījumā šo lugu uzskata par tukšu un kaitīgu, bet citā parpērli…Vispār nebrīnos, ka padomju laikos šo lugu vērtēja tā. Savā ziņā šādam vērtējumam varētu pat piekrist, ja uz teātri iet ar mērķi uzņemt sevī kaut ko derīgu, par ko pat nav jāšaubās, ka tas ir derīgs un saturīgs. Šeit ir iespēja ne tikai virspusēji paskatīties daudzo aktieru rosīšanos, bet arī fiksēt nianses, kas ved dziļāk un liek aizdomāties.
Vispār man patika. (Liela nozīme, protams, arī tam, ka izrādi vēroju no 5.rindas vidus, un izrāde veidota tā, ka skatītāju priekšējās rindas bija it kā visā šajā pasākumā iekšā.)
Intervija ar režisoru Aleksandru Morfovu izlasāma žurnālā Rīgas Laikshttp://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?yea…
Neliels fragments:

Morfovs: Jā. Es pat esmu reizēm par stipru aizspēlējies. Un sapratis, ka tā darīt nedrīkst. Paldies Dievam, man līdz šim ir izdevies laikus apstāties. Pienāk brīdis, kad saproti, ka esi sācis provocēt savā dzīvē jaunus notikumus, jaunas satikšanās – lai iepazītos ar kaut ko tuvāk. Es esmu provocējis šķiršanos, esmu provocējis bēgšanu. Un vienā brīdī tas, ko esmu provocējis, lai labāk saprastu kaut ko, kas vajadzīgs darbam, ir sācis provocēt manu dzīvi. Bulgārijā ir labs sakāmvārds – nevajag raustīt velnu aiz astes. Es esmu raustījis viņu pārāk ilgi un sapratis, ka tas, ko uztvēru kā sižeta scenāriju, ir kļuvis par realitāti manā dzīvē. Man apkārt sāka mirt draugi, tēvs, sāka notikt šausmīgi atgadījumi – tas, ko es provocēju mākslas vārdā, sāka nākt atpakaļ pie manis. Tad es nobijos un pārstāju tā rīkoties. Jaunībā es stipri ietekmējos no Šopenhauera, it īpaši no viņa domas, ka viss, ko dzīvē dara, ir jādara tā, it kā uz to skatītos visa pasaule. Es sāku šādi rīkoties – pieņēmu, ka manai dzīvei arī ir jābūt mākslas darbam. Ka ikvienai darbībai ir jābūt daļai no mākslas, daļai no kādas ieceres. Tas ir interesanti – tā dzīvot. Taču ne ilgi.
RL: Droši vien arī dārgi.
Morfovs: Dārgi gan! Nē, tas jau ir atkarīgs no tā, ko tieši dara.
RL: Šopenhauers gan esot bijis visai riebīgs cilvēks. Neviens viņu neesot mīlējis. Vai jums ir svarīgi, lai jūs mīlētu?
Morfovs: Godīgi? Tagad – jā. Agrāk man bija vienalga. Agrāk man patika uzvesties huligāniski, izaicinoši. Es provocēju, lamāju politiķus, kritiķus, karoju ar viņiem. Es izjutu baudu no tā, ka viņi mani neieredz. Tagad esmu no tā noguris. Esmu sapratis, ka tas ir bezjēdzīgi. Un esmu kļuvis pārāk jūtīgs. Esmu pārtraucis lasīt kritiķu atsauksmes. Jau septiņus vai astoņus gadus es nelasu ne pozitīvās, ne negatīvās atsauksmes. Es saudzēju savas emocijas. Es to pārāk dziļi uzņemu. Gadās, ka lasi kādu kritiķi, kurš neko no tā, ko tu esi gribējis pateikt, nav sapratis. Un tad tu sāc diennaktīm ilgus iekšējus dialogus ar šo cilvēku – tu domā, ko viņam varētu pateikt, ja satiktu. Tas ir nogurdinoši. Agrāk es kāvos ar kritiķiem, bet vēlāk, līdz ar vecumu, sāku ar viņiem diskutēt. Virtuāli. Un šausmīgi noguru. Tāpēc esmu nolēmis sevi pasaudzēt.

Advertisements

Garīgais egoisms

“Garīgais egoisms”, “farizejisms” un kas tikai vēl reizēm mēdz sekot šim garīgās pašapziņas stāvoklim. Īpaša pazīme – diskusiju grupās censties pierādīt savu taisnību un savu uzskatu pārākumu, pareizākumu par visiem citiem.

***

Garīgais EGO.

***

Vienaldzība

Vienaldzība ir dēmona klubkrēsls, bet tieši tā ir dzirdama ielās, tērpusies pašapmierinātības un kultūras groteskajās drānās.
( Frederiks Garsija Lorka)

***

vienaldzība

***

Rudens mirklis

Lapas dzeltenas un lapas tumši sārtas

Šodien peļķēs tā kā burinieki slīd.

Bez skarbām salnām šogad rudens rotaļājas

Un pāri lapu regatei vēl saule spīd.  

 

Cik ilgi zeltīts būsi, rudenīgais laiks,

Vai vispār vērts ir mirkļus iemūžināt?

Es dzīvoju ik dienu, mirkli tverot

Kā pilnību, kā vienīgo, kā dzīvi…

 

Un kļavu lapu burinieki aizslīd,

Un saule atkal mākoņdūnās krīt,

Un mana sirds tai līdzi lec un notrīs,

Kad mirklis nākamais uz savu deju lūdz…

/Aija Štube/

Intervija ar Pēteri Kļavu

Ievietoju šo interviju savā blogā pilnībā tāpēc, ka beidzot gadījās viens cilvēks no manas operas – jāteic, ka sen jau domāju ļoti līdzīgi kā P.Kļava attiecībā uz čenelingu tēmu, bet nu jau kādu laiku mācos paturēt savu viedokli pie sevis, jo pārāk bieži garīgie cilvēki cenšas mani atsēdināt ar uzbraucieniem vai sarīko pat raganu medības. Un kādēļ gan man ar šādiem cilvēkiem vispār būtu jārunā un jātērē enerģija, viņiem kaut ko skaidrojot vai taisnojoties – lai taču domā, ko grib! Šeit izsakās cilvēks, kuru ņem galvā gan ezotēriķi, gan zinātnes pārstāvji.

Čenelingu cienītāji, izlasījuši šo rakstu, pazuda miglā vai sāka kaut ko runāt par patīkamām ilūzijām, kas palīdzot dzīvot. Tur jau tā lieta, ka čenelingi – tās ir patīkamas ilūzijas, bet kādēļ tad šīs savas ilūzijas, kas tiek lietotas acīmredzot psihoterapijas nolūkos, tik ļoti gribās uzspiest par baltu patiesību citiem, kuriem ir cits viedoklis šajā sakarībā, un šo (citu) viedokli par katru cenu vajag censties nosaukt par tumsas spēku iedvestu un pašu domātāju par apsēstu vai nenormālu? Interesanti, kurš no viņiem ko tādu pateiktu P.Kļavam? Starp citu, labprāt parunātos ar šo cilvēku – jūtu, ka mums ir daudz kas kopīgs uzskatu sistēmā, bet ir arī lietas, kuras vēlētos viņam pajautāt. Cerams, ka kādreiz – kad/ja būs paredzēts – tiksimies.

Tuvplānā – PĒTERIS KĻAVA

„Šo laikmetu raksturo informācijas kontrole un vadāmais haoss…”

Sveiks, Pēter! Man ļoti gribējās ar tevi satikties un aprunāties par šo laiku. Sajūta, ka staigājam vai nu pa naža asmeni, vai tāda vulkāna krāteri, kurš tūlīt, tūlīt ies gaisā. Visdažādākā informācija plūst no visām pusēm. Kā Rainim: “Tā nevar palikt, tā nepaliks, līdz pašam pamatam jauns viss tiks!” Šo sajūtu primārais iemesls ir arvien skaudrāk izjūtamās Zemes klimata maiņas, Saules aktivitāte un strutojošam augonim līdzīgās pulsācijas tādās mūsu planētas vietās, kur līdz šim it kā bijis kluss. Tu saproti, ka es nerunāju par tik daudzu mediju aprobēto pasaules galu. Bet, godīgi sakot, vismaz mūsu dzīves laikā, tā nav bijis – ekonomiskās krīzes, viesuļvētras, plūdi, eksplozijas, avārijas, ugunsgrēki, vulkānu izvirdumi, terora akti, masu slepkavības, narkotiku pārdozēšana, sniegs Āfrikā… No rītiem bail skatīt internetu.

Šobrīd, kad tiekamies, ir augusta sākums. Kad septembrī iznāks šis žurnāla numurs, Dievs vien zina, kas vēl būs noticis…

Kā tu, viedais Pēteris Kļava, jūties šajā 2012. gada otrajā pusē?

Ja mēs atrastos dažādos pasaules nostūros, tad šo laiku droši vien sajustu dažādi. Ja dzī­votu kādā Ziemeļkanādas vai Ziemeļkrievijas tundrā, kādā mazā mājiņā bez televizora, bez informācijas – bez nekā – tad, iespējams, justu kaut kādas klimata maiņas. Bet nezinātu neko par to, kas notiek pasaulē. Viss būtu tāpat kā pirms tūkstošiem gadu. Tātad – šo laikmetu raksturo pieejamība informācijai.

Cik šī informācija ir adekvāta, cik uzpūsta?

Tik, cik pasaules transnacionālo korporāciju un banku pasūtīta. Jā, 99% ir viņu pasūtījums. Mazliet atgriežoties pie teiktā: ko darītu tas eskimoss, kurš dzīvo pie Polārā loka un neko par pasaules notikumiem nezina? Viņa atskaites sis­tēma būs – mazliet ledus pakusis, kļuvis nedaudz siltāk un brieži vieglāk tiek pie ķērpjiem. Bet, iespējams, savā psihiskajā aparātā viņš tomēr jaustu kaut kādas citas – baiļpilnas, trauk­smainas – izjūtas, tādas, kādas dzīvnieki mana pirms zemestrīcēm vai vulkāna izvirdumiem. Ir pierādīts, un par to neviens vairs nešaubās, ka dzīvnieki jūt trauksmi. Viņi to jūt ar saviem smal­kajiem sensoriem, kas atrodas to informatīvi neiropsihiskajos aparātos. Sākot ar zirnekļiem, čūskām, visiem ir šie sensori. Zinātnieki vēl nav definējuši, kā dzīvniekos notiek šī informācijas apstrāde. Visi ir jutīgi pret kaut ko. Un šai ju­šanai, kā mēs katrs kaut ko izjūtam, pretī stāv tas, cik nu katrs tam noticam. Rezultātā sanāk tas, ko jūtam, redzam, dzirdam vai cik to visu viegli laižam gar ausi. Sabiedrībā ir tādi, kas jūt, dzird, saprot un grib rīkoties, mainīt, pretoties. Un tādi, kas to-pastiprināt.

Kā Latvijā?

Mūs jau pasaule sevišķi neinteresē. Bet – mēs vairs nevaram no tās būt atdalīti. Tā ir: viena nauda, viena banka, viens informācijas devējs. Atbildi varētu iedalīt trijās pozīcijās. Augstākā ģeoastrofiziskā pasaule, kur pārmaiņas iespē­jams nedaudz noteikt. Zeme griežas ap Sauli, Saules sistēmā notiek šīs ģeomagnētiskās mai­ņas… Bet kas īsti notiek, to mēs vēl nespējam izprast. Zinātne vēl nav tik attīstīta. Taču skaidrs, ka daudz kas tomēr jau saprasts. Piemēram, tas, ka ir dažādi atomārie sastāvi, dažādi jonu sastāvi, caur kuriem Zemeslode lido cauri. Dažādi Saules ritmi, Zemes ritmi, okeāna ritmi, vibrācijas, kas saistītas ar Zemes magnētisko kodolu. Tāpēc visi šie ļoti sarežģītie mehānismi, par ko runā zināt­nieki, liecina, ka šīs astrofizikālās mijas notiek. Un zinātnieki to saprot. Pārmaiņas, kurās iesais­tītas gan zeme, gan zvaigznes, gan kodoli, gan planētas, gan okeānu tecējumi, kas atstāj iespaidu uz psihisko aparātu un visu sabiedrību. Turklāt – ar tendenci uz agresivitāti.

Cik procentu ir cilvēka roku darbs, ko esam sagandējuši, liekot Zemei pretoties, un cik tie ir Visuma noteiktie dabas cikli?

Ir vairākas zinātnieku grupas – ļoti uzpirktas, mazāk uzpirktas un tādas, kas nav uzpirktas. Tās, kas uzpirktas, runā to, ka pie visa vainīgi cilvēki. No vienas puses, viņi dara pareizi. Bet viņi pauž korumpētās zinātnes, kas pakļauta Apvienotajām Nācijām un citiem institūtiem, publikai paredzē­to viedokli. Kāpēc? Vienkārši – Trešās pasaules valstīs ir jāpanāk ekonomikas bremzēšana. Tā ir ģeopolitiska stratēģija, izmantojot klimata psi­holoģiju. No otras puses, vienalga, tā pasaule ir piegandēta un nav slikti, ka viņi mēģina to brem­zēt, uzpūšot klimata maiņas cilvēciskā faktora dēļ un pasludinot to kā aksiomu. Bet simtiem zinātnieku gan pašās ASV, gan Eiropā jau pierāda, ka šī aksioma cietusi krahu. Viņi raksta nožēlas pilnus ziņojumus kongresiem un valdībām par nekompetento klimata maiņu skaidrošanu. Diemžēl tā ir “spēle pilnīgi vienos vārtos”. Bet no otras puses – ļaunums nes arī labumu. Lai viņi baida, ka pie visādām kataklizmām, kas saistītas ar klimata maiņām, vainīgi cilvēki! Viņi zina, ka uz zemes bijuši periodi, kad ogļskābās gāzes bijis n,n reizes vairāk nekā pašlaik. Un viss ir ziedējis un plaucis. Šādi veto attīsta civilizāci­ju, liekot attīstītajām valstīm izstrādāt jaunas tehnoloģijas. Kaut arī paši pārvalda naftu – ogļūdeņražus – tomēr meklē arī citus enerģijas avotus. Bet, kamēr nafta ir, viņi tos sabiedrībai neatklās. Naftas nauda jāizsūc līdz galam, jo – kam tā pieder?

Vai tev neliekas simptomātiski, ka pēdējā laikā arvien biežāk parādās Nikola Teslas vārds?

Jā. Ir jau automašīnas, kas strādā ar ūdeņradi, ir Teslas mašīnas un, kā mēs zinām, hibrīda ma­šīnas. Paies 15, 30 gadi, un naftas vairs nebūs, benzīna vairs nebūs. Tās korporācijas, kam pieder nafta, ražos arī šos modernos ģeneratorus un Teslas automašīnas. Bet nu – to dārziņu vajag novākt līdz galam. Skaidrs, ka cilvēce nelidos ar parastajiem kosmiskajiem tramvajiem, kas ir kā bruņurupuči. Pēc gadiem 100 būs radīti tādi kosmiskie kuģi, kas pārvarēs citas dimensijas. Tas ir tikai laika jautājums.

Bet turpinām par šo laiku.

Jā, par klimatu izrunājām, bet šis laiks tādā informatīvā ziņā raksturojas ar milzīgu agresiju. Un agresija, tehnoloģijas, – lai manipulētu ar cil­vēci, astrologi to droši vien zinās labāk pastāstīt, iespējams, ir nepieciešami. Ja runā tādā para- psihes līmenī.

jo?

Dzīves telpa kļūst par mazu. Tās “žurkas” ir savairojušās tik daudz, ka trūkst bāzes enerģijas avotu. Agresija, kas arvien pieaugs, sakrīt ar šīs modernās informācijas tehnoloģijām – tviteri, facebookiem, internetu… Tās ir informācijas karu tehnoloģijas, lai manipulētu ar cilvēces apziņu. Tāpēc pašreiz sabiedrībā – ASV un Anglijā – izveidoti smalki institūti, kas izstrādā mākslīgā haosa pārvaldes principus. Vadāmais haoss kā psihotronais ierocis.

Cik viens normāls cilvēks to var izturēt?

Viedie ne lasa, ne klausās. Vienkārši – laimīgi dzīvo un sēņo. Neko nezina un ir laimīgi. Bet viedums nenozīmē infantilismu. Viedums – tā ir patiesā sabiedrības regulācija. Padomāsim – pie kā mēs sevi pieskaitām. Tā gudrība mūsdienās, 2012.gadā un nākotnē, ir – būt garīgi infor­mētiem ar pareizām zināšanām, kas apziņai ir kā antivīrusa programma, jo vadāmā haosa teorijā ir svarīgi cilvēku iedzīt psiholoģiskajā kolapsā. Sabiedrību vajag pārvaldīt, lai tā darītu to, kas tai jādara. Un Latvija lieliski, kā ma­rionete, šim haosam pakļaujas. Un visi kungi tikai brauc un uzslavē – cik jūs labi, pacietīgi un forši! Tā ir tā sliktā, tā agresīvā puse šajā ma­nipulāciju laikā. Bet šie gudrie institūti jau saprot, ja viņi nevadīs sabiedrību, kaut vai caur šo vadāmo haosu, tad spontānais haoss var būt miljardiem reižu sliktāks.

No diviem ļaunumiem jāizvēlas mazākais.

Jā. Un tāpēc šie smalkie Amerikas, Anglijas, Šveices institūti ir mazākais ļaunums no tās potencialitātes, kas varētu būt. Ar to negribu viņus attaisnot, bet viņi jau ir tikai izpildītāji. Kaut kādas vēl augstākas sistēmas interesēs. Ja nebūs angļi, amerikāņi, kas kontrolē šo haosu, tad būs ķīnieši vai musulmaņi. Vai jūs to gribat?

Lai gan Bībelē minēts, ka dzeltenā rase pārņems pasauli.

Tāpēc Latvija izdarījusi gudru izvēli, viņa atdevusies Amerikai. Ar tādu domu, ka varētu būt aizsargāta. Bet skaidrs, ka šajā ļoti sarežģī­tajā sistēmā ir vajadzīgs kaut kāds upuris. Kaut kas tev ir dots un kaut kas atņemts. Pasaulei va­jadzīgs apstādināt ražošanu tur, kur nav jāražo, jo visa jau tā ir par daudz. Būtībā ir centralizēta vara. Mazs piemērs: mūsu mīļajā Latvijā, kad bija treknie gadi – viss bija ļoti labi, bet tādi treknie gadi gāja pa visu pasauli. Pa tavu mīļoto Grieķiju, piedod, pa manu mīļoto Poliju, un citām val­stīm… Iedomājies, kas būtu, ja tagad katram bandītam, pusbandītam būtu sava banka, sava partija un sava mikroarmija, privātās apsardzes firmas. Kas notiek pašreiz Dienvidamerikā – Bra­zīlijā, Argentīnā? Tur taču naktīs nevar staigāt pa pilsētu! Tāpēc tā civilizētība pieprasa kontroli. Diemžēl. Un cilvēkiem tas nepatīk. Tas it kā ierobežo brīvību. Es vienkārši skaidroju, kā, to visu saprotot, optimizēt savu esību. Kā mums, visiem šoferiem, nepatīk radari! Tas ir kā piemērs – uz šo radaru ieviešanu Latvijā var izstāstīt visu ģeopolitiku pasaulē. Tas ir tieši tas pats princips.

Tā vietā, lai brauktu normāli, pareizi, pēc likumiem, nepatīk, ka mani kontrolē. Radari ir vainīgi.

Nūja, radari vainīgi. Kā Zivtiņš teica-kādas problēmas? Ja ir zīme 50 km, brauciet uz 50! Kāda daļa, ka tur ir radari! Bet, redz, tā cilvē­ciskā, dzīvnieciskā daba ir tik nekontrolējama, agresīva un radoša vienlaikus, ka tā arī radoši agresīvi jākontrolē. Tāpēc nevar aprēķināt, cik simtu cilvēku mazāk ir nobraukts, pateicoties tiem radariem. Tātad šis kontroles mehānisms rada agresivitāti. Un tāpēc pasaule ir agresīva, jo to iedzen kontrolē. Tāpēc-vairs nebūs pa vecam! Šim galvenajam teicienam, ko visa pasaule zina, – “Jaunās pasaules kārtība”, ko pieraksta augstiem kungiem… Tas diemžēl ir neizbēgami. Jo pie tik intensīvas civilizācijas attīstības nevar viņu atstāt bez kontroles mehānisma. Un galvenās šīs kon­troles sekas ir agresija, izmisums, ārdīšanās un spārdīšanās. Un tā ir runga ar diviem galiem.

Tagad par medaļas otru pusi – visi čenelingi, ziņojumi, stāsti, brīdinājumi utt., visi vēsta par to, ka esam uz Zelta laikmeta sliekšņa. Kur pie varas vairs nevarēs būt tie, kas šobrīd ir, ka naudai nebūs nekādas varas, ka pasaulē sāksies Jauns laikmets, kurā valdīs sapratne un mīlestība. Izklausās brīnišķīgi! Bet visi to, protams, nevarēs pieņemt.

Tā vara, kas pēdējos gados koncentrēta dažu desmitu banku un korporāciju rokās… Tā notiek jau kopš Napoleona laikiem. Nav jau svarīgi, kas taisa karus, bet kas tos karus apmaksā. Kas ap­maksā Napoleonu, kas apmaksā Hitleru, par to kaut kā neviens nerunā. Bet lieta tāda, ka tas, ko tu saki, nebūs vienā dienā, vienā nedēļā. Tās čenelingu informācijas 90% arī ir viņu roku darbs. Tas ir vadāmās informācijas haoss. Arī ezoteriku izmanto kā vienu no oktāvām, kā vadīt sabiedrību. 90% ezoterikas grāmatu ir viņu pašu parapsiholoģijas institūtu roku darbs. Un sa­biedrība arī diezgan naivi uzķeras, piemēram, ar Kryon, tāpat kā ar “Skanošo ciedru”.

Krievijas Anastasiju…

Anastasija ir virtuāls tēls, kādā veidā sa­biedrība top vadīta. Un tas nav tas sliktākais. Tieši tāpat kā caur reliģiju. Ir vajadzīgs kaut kāds knupītis, jābūt kādam ideoloģiskajam magnētiņam, ap ko visi pulcējas un krājas. Tādā veidā tas slānis ir pieskatīts. Sabiedrība nav tik attīstīta, lai apzinātos, ko ar viņu dara.

Kā lai cilvēks vispār saprot, kas kurš ir?

Tāpēc vajag oriģinālas pamatzināšanas. Kas ir realitāte, ko runā, piemēram, “Hologrāfiskais Visums”, kuri ir fundamentālie zinātnes pētījumi, fundamentālie jogu zinātniskie traktāti par reali­tāti, kas ir Dievs, kas ir šī Māras pasaule. Tas nav pretrunā. Tur ir tā nelaime, ka šie smalkie institūti arī to visu zina. Un integrē šajās ezoteriskajās če­nelingu programmās: šīs skaistās, augstās idejas, ka viss būs labi. Tas jau ir tas māņu knupītis.

Bet ir arī otra puse, kas sludina, ka tūlīt būs pasaules gals. Turklāt tas ik pa laikam notiek atkārtoti.

Tā arī ir baiļu programma, kā pārvaldīt. Viss ir pārvaldes sistēma. Es varbūt tagad grauju tavas ilūzijas…

Nē, tu neko negrauj. Tā šķērmi jau paliek, bet, ja apzinās, ka ilūzija ir visa dzīve, tomēr būtiski mēģināt tajā kaut ko saprast.

Bet tāpēc ir tā sirds sajūta! Saproti, pirms tūkstošiem gadu visās apspiestajās tautās bija šī sajūta, ka tagad būs savādāk. Buržuāziskajā re­volūcijā arī likās – būs savādāk. Kolonijās, kas bija pakļautas Anglijai, arī visu laiku likās, ka būs savādāk. Visiem gribas, lai būtu savādāk. Piemēram, Amerikā, Volstrītā, vienā no pasau­les ievērojamākajiem finanšu centriem, bija sarīkotas protesta akcijas. Viņi paši taisa, akti­vizē piekto kolonnu, eksperimentē, kas notiek, un paši to kontrolē. Iegūst informāciju par visiem, kas ir pret viņiem, un tā kontrolē. Tā ir vadāma akcija.

Un ko tu par to visu saki?

Tas vienkārši uzrāda to, cik sabiedrība ir infantila. Tajā pašā reizē neviens nekad varu nav atdevis brīvprātīgi. Vai tad šie čenelingi, kas sludina, tagad domā, ka visi, kam ofšoru zonās pieder 32 triljoni naudas, to atdos labprātīgi? Pasaules elitei 32 triljoni norakti! Vai tad viņi tagad tos atdos tautai, lai ceļ bērnudārzus, as­faltē ceļus, katram mājās taisa peldbaseinu un būvē atomstaciju, lai ir bezmaksas elektrība?! Skaidrs, ka nē. Tāpēc man ir mazliet sāpīgi, ka tauta uz to uzķeras.

Tavs padoms?

Tieši šī ikdienas dzīves izglītība, darba tikums, morāle, un vienkāršo garīgo likumu ievērošana savā dzīvē ir vienīgais, ar ko tauta nav apmānāma. Bet, ja tautā ir tie, kas grib zagt un melot, uz tautas rēķina dzīvot, tad tieši viņi ir tie kangari, uz kā rēķina šī jaunā matrice realizējas. Iedomājies, visi laiž pāri par saviem līdzekļiem. Vēl par to čenelingu, kur teikts, ka pēkšņi visu viņiem atņems. Ir tikai viena iespē­ja, kā tas varētu nolikt – milzīgas ģeofiziskas kataklizmas brīdī.

Bet tās jau notiek!

Bet lēnām. Viņi paši arī baidās. Un baida mūs, ka varētu notikt polu nobīde trijās dienās, kā tas jau kādreiz bijis. Bailes demoralizē un dezintegrē gandrīz jebkuru prātu. Viņi uzrāda kartes, kur, piemēram, visa Indija paliek zem ūdens. Un investīcijas Indijā vairs nenotiek. Daži uz to uzķeras. Tātad tie, kas to informāci­ju vada, paši visu zina. Tā ir manipulēšana. Visa pasaule ir kontrolēta manipulācija. Un šis me­hānisms ir tik iemācīts, tik pilnveidots, tur strādā milzu intelektuālie spēki! Tas raksturo šo laik­metu. Čenelingu programmās neviens nekad nevar izsekot, kas ir avots. Ja nāk tiešām stabilas vērtības… Bet, ja nāk prognozes un ģeopolitiskas manipulācijas, tad drīzāk gan ļoti jāuzmanās. Tik skaisti viss sarakstīts, tā gribētos, lai tas viss būtu… Arī es uzrāvos uz Grabovoju, ar visām manām zināšanām. Jebkurš var uzrauties, jo tās lietas ir tik sensitīvas cilvēka psihei, tik vēlamas. Un tāpēc tas 2012.gads. Vajag radīt informatīvu sasprindzinājumu, uz kura fona risināt savas klusās lietas. Tāpēc mums, cilvēkiem, ļoti svarī­gi apzināties to manipulācijas apjomu. Un tieši manipulācijas apzināšanās ir viedums un gud­rība. Cik var cirpt tās aitas?! Bet ja pašas aitas neizglītojas, ja pašās visu laiku sēž vilki iekšā?! Tie ir tādi kosmiskās evolūcijas pamatprincipi: ja aita pati ir kā vilks, kas grib ēst citu asinis, tad viņu pašu cirps. Un tikai tajā brīdī, kad sakrājas kaut kāds kvantu apjoms, summa, kad visa tauta apzinās, ka viņa vairs nav tāda kā tie, kas viņu jāj, tikai tad sabiedrības apziņas kosmosā arī notiek kaut kādi kvantu lēcieni.

Visi domā, ka Mahatma Gandijs dabūja Indijai neatkarību. Neatkarību viņš dabūja tikai tāpēc, ka tie vīri pēc kara sadalīja pasauli no jauna. Un Amerika lika Anglijai atbrīvot savas kolonijas. Bet indiešu tauta domā, ka tā pati izcīnīja brīvību. Vienīgais ceļš – izglītoties. Latvija nav nolemta pazudināšanai. Latvija nolemta tāda koridora veidošanai, kurā jāpieņem tie noteikumi, kas uzspiesti. Un tie no­teikumi ir mazliet vergturiski, bet vēsturiski civilizēti. Tas ir no mums pašiem atkarīgs. Jo neatkarības nav ne Amerikai, ne Anglijai, tā ir tikai ilūzija. Runa ir par cilvēces kvalitatīvo sastāvu – cik tas ir pašapzinīgs.

Vakaros, spiežot TV pulti, tikai mainot kanālus, ekrānā man uzrādās civilizācijas haosa pēdējā stadija. Vienīgais glābiņš – pie briežiem.

Nu jā. Nevaru pravietot, bet, tāda līdzība no kāda svēta traktāta: Debesīs, Augstākajās sfērās, par kurām nevajag šaubīties, pat zinātnieki vairs nešaubās, notiek kādu augstāku būtņu “aizmir­šanās” process, un viņu planetāro laboratoriju krātiņus nepieskata: ko tās žurkas tur īsti ēd, vai viņām nav beidzies ēdiens, vai viņas to savu būrīti nav par daudz piečurājušas. Vai tās tur neplosās? Kad redz, ka tur notiek trakas lietas, eksperimentālo būrīti mazliet attīra, atstājot sugas labākos eksemplārus.

Bet attīra!

Jā, bet tagad jautājums – šī attīrīšana. Tiem apspiestajiem vienmēr gribas, lai attīrītu tos, kas viņus paverdzina. Bet tiem paverdzinātajiem gribas attīrīt tās aitiņas, kas viņiem vairs nav va­jadzīgas. Process vienmēr abpusējs. 2012.gada decembra otrajā pusē planētas galvenais no­tikums ir tas, ka Federālajai Banku Rezerves sistēmai beidzas 99 gadu līgums ar Kongresu. Daži privāti cilvēki uz papīrīšiem iespieda naudu, atņemot zelta ekvivalentu, īsi sakot – printēja papīrus, lai pārvaldītu pasauli. Un tas tagad beidzas.

Ko nu? Kas notiks tālāk?

Tieši tāpēc šis notikums tiek gatavots. Kā raksta ļoti nopietni amerikāņu, angļu un Maskavas diplomātiskie analītiķi – apvienojās Rokfelleri un Rotšildi. Rotšildi beidzot atpirka no Rokfelleriem ļoti lielas investīciju kompā­nijas. Kara veiksme starp šiem mūžīgajiem klaniem tagad vairāk sliecas uz Rotšildu pusi. Zelts paliek dārgāks tāpēc, ka pasaules kungs Rotšilds pārvalda zeltu. Tā doma ir – palielināt zelta krājumus, lai pasauli beidzot noregulētu ekonomiski pareizajās sliedēs. Nevis viss ir tikai dolārs, kam nav nekāda seguma. Nākotnē norē­ķināšanās varētu būt kilokalorijās. Tāpēc Ķīna un Japāna grib sākt norēķināties savā valūtā.

Tas ir informatīvi finanšu karš uz ģeopolitiskas klimatgeitas fona. Tāds ir reālais saturs, par ko būtu jāraksta ikdienas avīzēs, Delfos un TVNET-ā. Bet tur parasti raksta “kas ar ko dejojis vai pār­gulējis”. Baidos, vai lielākais vairums Latvijas politiķu un ekonomistu to saprot. Vai viņi par to maz ko zina…

Viņus tas arī neinteresē.

Neinteresē. Pārāk aizņemti ar sevi. Dievs ar viņiem! Bet 2012.gads ir milzīgs pārejas gads šajā finanšu sistēmā.

Kur uz šī fona paliek garīgums?

Zini, kā pateica viens eksistenciāls psihiatrs: “Līdzjūtība ir tikai tad, kad par to runā.” Tur nepastāv garīgums. Pasaulē pastāv. Bet ezoterisms vēl nav garīgums. Arī ezoterika ir valdošās šķiras izsmalcināta, savtīga interese.

Izklausās diezgan baisi.

Bet garīgums – tas jau ir grūti, ļoti grūti. Informatīvais ezoterisms, kas arī ir pārvaldes forma, sabiedrībai daudzos jautājumos nodara lielu ļaunumu, tā kļūst par upuri. Varbūt daudzi lasītāji nepiekritīs tam, ko saku, tās ir manas, dzi­ļas pārdomas pēc 30 gadu milzīgām studijām, kā viss notiek. Es domāju, ka garīgums nav saistīts ar pasaules notikumiem, ar pasaules jezgu. Ga­rīgums ir cilvēciskā apzināšanās.

Pats gars – tas ir apziņas stāvoklis. Bet kosmisko izpausmi nevar atdalīt no šī 12.gada, tam tādam ir jābūt. Tāpēc svarīgs tas integrālais līdzsvars, ka saproti, kas notiek ģeopolitikā, kas notiek finanšu sistēmā, kas notiek pie mums, Latvijā, kas notiek psihiskajā manipulācijā ezoterajā laukā… Un paralēli sev pašam attīstīt šo tīrās mīlestības un apzināšanās dimensiju. Tas ir uzdevums, mums, cilvēkiem.

Kā lai to attīstu, zinot, kas visapkārt notiek?

Arējai pasaulei veltīt 5%, lai aizietu pa­strādāt, nopelnīt un izdzīvotu. Kontrolēt savu kaisli, savu agresivitāti caur izpratni un jēgu.

Šiem dažiem palikušajiem mohikāņiem, kas Latvijā vēl te esam, šīm brīnišķīgajām, fan­tastiskajām sievietēm un mazāk fantastiskiem vīriešiem ir svarīgi uzzināt patiesās garīgās, fun­damentālās zināšanas. Kas uzrādītas, piemēram, Maikla Talbota grāmatā “Hologrāfiskais Visums”. Mūsdienu cilvēkam ir vajadzīgs tas, ko mēs ar profesoru Andri Buiķi centāmies darīt – integrēt šo inteliģento, moderno, zinātnisko ļoti plašā dimensijā – kosmopsiholoģijā, astrofizikā, psi­holoģijā, kvantu psiholoģijā ar to visu, ko latviešu tauta zina savā sakrālajā ģenētiskajā zemapziņā. Un to, kas ir šīs augstākās Dieva vērtības, šo svēto Skolotāju, svēto jogu rakstos.

Ar to jau mazliet nodarbojas gan žurnāls MISTĒRIJA, gan Mind and life institūts Amerikā. Katru gadu šajā institūtā satiekas 70-80 visdažādākie pasaules zinātnieki – fiziķi, neirobiologi, matemātiķi, psihologi, kuri mēģina likt kopā šīs saskarsmes vietas: prātu, līdzjūtību, mīlestību, dabu, realitātes uzbūvi, kvantu fiziku, apziņu, redzi… Kur pasaules zi­nātnieki kopā ar Viņa svētību Dalailamu cenšas integrēt šīs augstākās jēgas, psihes sabiedrības attīstības modeļus. Kā attīstīties tālāk. Bet šie pasaules “sliktie”, viņi jau saprot, ka vieni paši nevar. Viņiem arī vajag šo cilvēces kopu, uz kā paši pelna naudu. Bet ir nepieciešamas smadze­nes, kas to visu kontrolē. Tāpēc neviena ļaunā, sliktā sistēma nevar pastāvēt mūžīgi kā iekon­servēta, arī tās mainās. Bet tas uzstādījums, ka tagad visu atņems un būs savādāk, ir iluzors. Situācija ir tieši tāda pati kā Spartaka laikā. Tagad tie vergi tiks ārā… Un kas tad tur būs? Būs savādāk? Būs jauni vergturi! Sabiedrība nav ga­tava. Bet tās čenelingu vērtības, es neko nesaku, ir arī labi, patiesi svētīgi mesidži, vērsti uz to, lai cilvēkiem, kuriem piemīt tā tīrība, uzturētu ce­rību, ka būs savādāk. Cerība ir jāuztur, jāuztur tas precedents, to nedrīkst nokaut vispār. Cerība, ka var būt savādāk. Bet varbūt paies 2 miljoni gadu. Bet divi miljoni gadu priekš tās pasaules var būt 20 dienas. Tāpēc uzturēt kolektīvajā atmiņā to, ka var būt savādāk, ir čenelingu uzdevums.

Tēvs Pio runāja par trīs tumsas dienām.

Tas parādās arī čenelingos.

Zini, Lia, esmu tik daudz salasījies! Dažādu pravietojumu pasaulē ir vismaz vairāki simti, es tos salīdzinu. Trīs tumsas dienas nav izdomātas, tā kādreiz jau bijis. Par to runā nopietni ar­heologi un astrofiziķi, ka Zeme ir pārdzīvojusi “samešanos” utt. Tas ir tas, ko es teicu – tas varētu mainīt šo ģeopolitisko pārvaldi, varas ietekmes sfēru. Es nezinu, vai šie institūti, kas kontrolē visu ezoterisko literatūru, vai viņi pieraksta “savus vārdus” šajos pravietojumos, kodētu kolektīvo zempaziņu. Tāpēc tagad esmu ļoti atturīgs, lai teiktu, kā varētu būt. Mana autoritāte Edgars Keisijs teica, ka 2000.gada sākumā sāksies lielās pārmaiņas. Par to brīdināja arī Rērihi. Par to brī­dināts arī agrāk, pirms vēl radās visi šie institūti.

Man ir svarīgi saprast, kur jaunā informācija sakrīt ar veco, bet es vairs nevaru pateikt, kur viņi pie jaunās pieraksta savus teikumus. Tāpēc tās trīs dienas-tās atkal ir bailes. Bet 600 miljardi naudas, ko Amerikas elite nopelna par narko­tikām, ieročiem, tas viss aiziet pazemes pilsētu celtniecībai. Ir uzbūvētas 127 milzīgas pazemes pilsētas Amerikā un Āfrikā. Ķīnā milzīgas pilsētas, kuras neviens neapdzīvo, tās ir iekonservētas. Par tām trīs dienām runā daudzi. Ļoti daudz uz planētas ir skaņu, kas nāk no zemes kodola, no zemes garozas vai jonosfēras. Taču es uzreiz lieku pretī, ko runā vairāki krievu militārie zinātnieki: ka amerikāņi māk to darīt ar saviem ģeofiziskajiem ieročiem. Neviens nekad skaļi neteiks, kāpēc uzsprāga Černobiļa. Tai līdzās bija milzīgs ģeofiziskais ierocis, bet Černobiļas atomelektrostacija bija domāta, lai šo ieroci barotu. Kā uzsprāga Černobiļa, par to vēsture klusē, bet tas nebija nejauši. Tikai tāpēc, lai atomelektrostacija nebarotu tās milzīgās antenas, kas bija vērstas uz Amerikas pusi. Ģeofiziskais ierocis, ko uztaisījuši Aļaskā. Krievi par to paši uzņēmuši filmu.

Par Hitleru un Staļinu arī nāk arvien satriecošāka informācija, jo vairāk par šādām lietām uzzini, ir skaidrs, ka vari paļauties tikai uz Dievu un saviem tuvākajiem, kas domā līdzīgi, citam citu mīlēt, tā varbūt mazliet vairojot uz pasaules gaismu.

Tu jau zini, kā mēs jau toreiz, 2000.gadā, ar Andri Majoros mazliet tā kā baidījām cilvēkus. Ne baidījām, bet rosinājām kopīgi domāt un ticēt, centāmies kopīgi izprast. Jo ir jau milzīgi pasaules modelēšanas institūti, kas to modulē 100 gadus uz priekšu ar datora programmām, kā būs, teiksim, pēc 30 gadiem. Ļoti interesanti, par to jau raksta krievu un amerikāņu zinātnieki un žurnālisti.

Viņi var daudz ko izprojektēt. Bet viņi nevar noteikt vai prognozēt, kā jāuzvedas, piemēram, Saulei. Viņi nespēj regulēt Sauli.

Vēl ne. Viņi var regulēt ģeofiziskos ieročus. Varētu regulēt tektonisko plātņu kustību, pie­mēram, Fukušimas zemestrīces – iespējamais roku darbs…

ja Saulei tas viss noriebjas, arī viņa pēkšņi var justies kā ierocis.

Priekš Saules, priekš kosmosa cilvēki ir tādi paši, kā mums skudras mežā. Cilvēki tikai domā, ka ir kaut kas sevišķs. Mēs ieejam mežā, tur ir skudru pūznis – ai, ko tur pūznis, ai, tā ir tikai tāda Ņujorka! Mēs ejam tālāk. Tā informatīvi enerģētiskā garīgā attiecība starp augstākām sfē­rām, es nepārspīlēju, ir apmēram tāda. Tāpēc tā cilvēce ir niecīga, kāds tur ļaunums? Bet tieši tā­pēc, ka ļaunums ir niecība. Liela sirds nav niecība. Tāpēc ir runa par sirds audzināšanu. Neglorificējot Latviju. Bet es tik daudz Latvijā redzu šos eņģeļus, šos pārcilvēkus, šīs fantastiskās dvēseles, kas te mīt. Tāpēc mums ir svarīgi nerisināt to, ko tur dara Rotšilds, Rokfellers vai Putins. Mums Latvijā ir svarīgi pareizi informēties un praktizēt savas iekšējās, garīgās tehnoloģijas, kas ir mūsu uzticēšanās Augstākajam Kosmiskajam Pirm­sākumam, Augstākajai Labestībai, Augstākajai Gaismai mūsos. Augstākajam Darba tikumam, Augstākajai Atbildības sajūtai.

Ar to mums “klibo…”

Tad ko varam gribēt, ja mums tā visa nav? Ir tūkstoši, kam tas ir. Tāpēc atskaites sistēma ir tikai šīs lietas, ko es noskaitīju. Tas pārējais ir tikai tāds sakņu dārzs, kurā visu audzē.

Kas tomēr notiek tajā neredzamajā pasaulē? Vai tad, ja daru labu, tā man palīdz? Un otrādi? Jeb tā ir mana brīvā griba, kurā neviens neiejaucas.

Kā augšā, tā apakšā – kā jau teikts. Pēc vēdiskās kosmogonijas, tajā pirmajā sfērā, kas ir mirušo cilvēku sfēra, pilns ar tām cilvēciskajām būtnītēm, veļiem, kas šeit joprojām darbojas. Un tas ir tikpat reāli, kā visa pasaule redzējusi filmu “Sestais prāts”, kur Brūss Viliss spēlē to foršo puisi, kurš ir nomiris, bet nezina, ka ir miris. Tieši tāpat pa šo pasauli vazājas miljoniem šādu neapzināto veļu.

Viņi iejaucas? Ar “+” vai”-„ zīmi?

Tieši tā, ar pluss vai mīnuss. Bet arī tā ir jābūt. Tie informācijas apjomi ir tik milzīgi, ka tos neviens nevar apjaust. Un viņi jau arī izdara tikai to procesu, kas tiem paredzēts. Ne vairāk un ne mazāk. Un tas viss vērsts uz vienu – lai no­tiktu tas, kam jānotiek. Uz attīstību. Uz to, kā ir patiesībā. Bet patiesībā, kas ir šis epicentrs tavai eksistencei. Nevis dzīve ir jēga, bet dzīves avots. Jēga ir evolūcijai. Un ja tu dzīves avotu kā jēgu apzinies savu dvēseli, kā tīro gaismu Dievā, sevī, kā Kristus teica: “Dieva valstība sevī”, tad tā ir vienīgā atskaites sistēma, kas ir. Ja tas nav pri­māri, tad dzīve ir elle jau uz zemes. Viņa arī tāda ir. Tāpēc ir svarīgi šajā laikmetā visu laiku tādu kā kursoru likt atpakaļ uz dimensijas stabilizēšanu un praktizēšanu.

Vai Rotšildam arī tā liekas? Baznīcā jau viņi laikam iet.

Viņiem ir sava baznīca, jā. Bet redzi, kas par lietu, viņš jau nav ne labs, ne slikts. Es vēl­reiz atkārtoju, ja nebūtu viņa, te būtu Kremlis un Pekina iekšā. Viņi uztur līdzsvaru. Viņi ir sliktie/labie absolūtā līdzsvara uzturētāji uz pasaules. Tur strādā ļoti gudri institūti. Un arī viņiem ne viss sanāk, viņu organizācijās arī ir pretrunas un šķelšanās. Jo informācijas apjomu, kas notiek smalkajā pasaulē, viņi nekontrolē. Un tieši tas ir tas absolūtais evolucionārais princips. Pieņemsim, ka to izstaro Saules programma. Sau­le būs tas programmas devējs – viens miljards būs tā, viens miljards-tā utt. To informāciju sūta Saules logoss, kā teikusi Blavatska. Saules sis­tēmā Saule ir programmētājs, kas programmē evolucionāros periodus. Neviens nav tik varens regulētājs kā Saule – par to, kas notiek uz Zemes. Gan fiziskajā, gan psihiskajā, gan garīgajā ziņā. Un tas vēl nav saprasts, ka Saule ir daļa no Dieva Tēva fiziskā aspekta. Un skaidrs, ka to nevar ietekmēt.

Paldies Dievam!

Jā. Nevar kontrolēt visas sistēmas. Ir jau grūti realizēt-20 triljonus vienam cilvēkam.

Bet ko tiešām cilvēks reāli var iesākt ar 19, 20 triljoniem?

Nolemt, kur būs karš, kur būs bads, kur būs rūpnīcas, kur nekā nebūs…

Dievs ar viņiem – nelaimīgiem, izredzētiem, sliktiem līdzsvara uzturētājiem. Mani nodarbina cits jautājums – par reinkarnācijām. Vai ir kāds noteikts skaits, cik reizes cilvēka dvēsele atgriežas uz zemes? It kā 12 reizes, bet tam īsti negribas ticēt.

Nav zināms, kad šim procesam bijis sākums, bet ir zināmas beigas. Pats Buda atceras savas 500 inkarnācijas, daudzi svētie vīri atminas savējās. Jānis Kristītājs ir teicis, ka Viņš bijis Elija. Kristieši kaut kā aizmirst, ka Jānis Kristītājs pats uzrādījis savu iepriekšējo inkarnāciju. To var būt ļoti, ļoti daudz.

Un atstatumi starp tām laikā?

Starp reinkarnācijām var būt divas stundas, divas dienas, divpadsmit dienas, viens mēnesis, pusgads, gads, divi gadi, tūkstoš gadu.

No kā tas atkarīgs?

Droši vien no Lielā Nezināmā plāna. Acīm­redzot tas atkarīgs no tās dvēseles un prāta matrices programmas, ko un kā tā grib aktīvi darīt. Kā pētījis profesors Jans Stīvensons, neat­ceros no galvas procentus, bet dvēseles pārdzimst pārsvarā 150-500 km rādiusā no iepriekšējās dzīvesvietas. Tā stāsta tie, kas atceras. Viņiem tur paticis, viņi jutušies labi. Jo zemāk apzināta sistēma, jo ātrāk tā reinkarnējas. Jo tu esi inteliģentāks, tu vienreiz uz to lielveikalu aizej, iepērcies, pēc tam piecus gadus vairs negribas iet. Nu, negribas iet uz to “kurjatņiku”. Tā arī ar augstām dvēselēm. Ir jāmācās visur. Un uz Zemes mācās šo integrālo viedumu. Šo mākslu izprast, ka visi ir producēti viena pirmsākuma elementi, kuri izspēlē savu dievišķo drāmu. Izprast in­tegrālo līdzjūtību ir šīs dvēseles uzdevums. Tai jāizsmalcina augstākā garīgā prāta matērija. Lai vairs nedzimtu pēc šīs pieredzes uz zemes, kur ir maza, ļoti dinamiska, interesanta ellīte…

…kur lielie karaļi uz šaha dēlīša izspēlē cilvēces likteņus. Paldies tev, Pēter!

Nu, ko – dzīvosim tālāk.

(Mistērija, septembris, 2012, #9)

Lia Guļevska

Image

Atmosties no komas

To, kā dzīvo vairākums cilvēku, es saucu par komu. Kad tu it kā esi šeit, bet vienlaikus tevis šeit nav. Tu nemitīgi mēģini kaut ko saprast par sevi un dzīvi, bez apstājas meklē veidus un ceļus, kā to izdarīt, skaties apkārt visos virzienos, bet bieži vien nekas nemainās, nekas nepalīdz. Kāpēc? Jo tu meklē tikai ārpusē, bet šie paniskie meklējumi nedod iespēju pa īstam satikties ar sevi.

Meditācija, protams, ir labs veids, kā nomierināties un pieklust, tomēr lielākoties meditācija ir brīdis skrējienā, kad mēģini sevi pacelt kaut kādā garīgi augstākā stāvoklī. Tu skrien, skrien, uz brīdi apsēdies, paklusē, kļūsti garīgs, tad atkal skrien, skrien, un nekas nav mainījies.
Man labāk patīk realitāte. Redziet, es pieskaros šim kokam pirmo reizi! Es noglāstu tā stumbru, es to apzinos, esmu saskaņā ar šo brīdi.

Atbrīvojiet ķermeni un ļaujiet tam izjust savu spēku. Pārstājiet domāt par šo spēku, bet izjūtiet to!
Cilvēki nemitīgi ceļo no pagātnes uz nākotni un nemaz neapstājas tagadnē. Problēmas esksitē tikai galvā. Mēs esam atkarīgi no problēmām, mēs paši tās nepārtraukti radām. Mēs nepārtraukti runājam par savām problēmām ar citiem, bieži tas ir vienīgais veids, kā komunicējam. Mēģinām citiem pastāstīt par savām problēmām, bet tie citi tikai izliekas, ka klausās, jo viņiem ir pašiem savas problēmas. Tā iegūstam šķietamu apstiprinājumu tam, ka šīs problēmas ir īstas, lai gan patiesībā tās neeksistē.
Attiecības, draudzība – tie ir kuģi. Un tiem ir paredzēts nogrimt. Savas attiecības ar citiem būvējam, jo baidāmies būt vientuļi, jo neesam saskarsmē paši ar sevi. Attiecības parasti lielākoties ir bēgšana no sevis. Cilvēkam nav saskarsmes ar sevi, viņš nav laimīgs, nemīl, un viņš meklē mīlestību citā cilvēkā, bet otrs varbūt dara tāpat. Atrodiet vispirms sevi savā dzīvē!
Katrs dzīvo savu dzīvi un ik pa laikam satiekas, bez pagātnes, bez nākotnes. Šajā brīdī un katru reizi kā pirmo.
Jāizkļūst no ietekmes, no piesaistes pieredzei. Cilvēki mēģina atrast sevi, apmeklējot dažādus garīgos seminārus, tiekoties ar garīgiem cilvēkiem, bet tā ir tikai došanās projām no sevis, kārtējā pieredze, sveša programma.
Kas ir cerība? Tā ir skatīšanās nākotnē, ko diktē prāts. Laika nav, vecuma nav, tāpēc arī tā formula, kā nonākt saskarsmē ar sevi, visiem ir viena. Elpo, apstājies, paklusē, esi šeit. Jūti, cik šis brīdis ir skaists?
/no sarunas ar Neeru/
Image