Motivācija

10336647_498966853569922_1203031947594792335_n***

Pretī atvērti vārti,

Priekšā slieksnis

Everesta augstumā…

Skatos tālumā,

Ir jāizvēlas – kalnā kāpt

Vai jāmeklē citi vārti

Ar zemākiem sliekšņiem,

Varbūt pavisam bez tiem –

Vārti, kas patīk visiem

Dzīves nesaudzētiem.

Ja doma spētu pacelt kalnā,

Ja griba spētu kalnus gāzt…

Bet paga, paga,

Vai man vienai

Jāgrib un jādomā?

Nezinu, kas atrodams

Aiz augstā kalna tā…

Ja tur esi Tu, es pāri tikšu,

Un tad jau vienalga

Oāze tur vai tuksnesis –

Domas spēks būs pāri pārnesis,

Kur mūžam netiktu,

Jo motivācija esi Tu!

/Aija Štube/

***

Advertisements

Uzvarētāji

10325689_461179857405763_480982645870731312_n***

Mēs aiziesim kā uzvarētāji,

Atstājot aiz sevis

Ziedošus dārzus

Un smaidošus cilvēkus.

Mēs vienmēr būsim uzvarētāji,

Pat ja zaudēt piespiedīs sveša vara.

Jo tikai svešie grib karot un postīt,

Atstājot aiz sevis kritušos,

Izpostītas mājas un ģimenes,

Kurās bērni ar asarām acīs

Pēc maizes un siltuma lūdz.

Mēs aiziesim kā uzvarētāji,

Lai atgrieztos,

Kad cilvēku saprāts

Neprātu uzvarēs.

/Aija Štube/

***

Brīvā griba, vadāmā…

na-beregu

***

Ja liktens visu dzīves vada,

Tad kur šeit brīvā griba dzīvi rada?

Tu izvēlies un ej pa ceļu citu,

Bet rezultātā galapunkts tas pats.

*

Un rodas jautājums – vai vadāmi ar pulti,

Vai zemapziņas kods liek savos labirintos klīst?

Un visas jogas, treniņi un semināri

Apstiprina to, kas lasāms grāmatās:

*

Kā savā pasaulē gūt mieru?

Mierā – prieku, laimi, līdzsvaru?

Bet cik šis ieguvums ir īsts?

Vai apakšā jau nesmej ilūzija?

*

Un ja tev pēkšņi mainās apkārtējā vide –

Ne eņģeļi, bet dēmonpagrīde?

Pie sevis velk un vilina un gaida,

Kad pietrūks pacietības smaidīt nelaimē.

*

Un nāk vēl kāds, kas iespiež labo dziļi

Tai elles nostūrī, kas viņam pazīstams.

Tad sveiki, gaišie garīgie un tie, kas viņiem tic,

Tev kāpnes neiedos, lai izrāpies no celles.

*

Bet uzradīsies glābēji, kas pārzin elles baismas.

Tie zinot īsto taciņu no tās, bet viņu pavadībā.

Jo visas citas – māņi, ilūzijas, grēks,

Bet viņu “dievs” un skaidrojums ir patiesība…

*

Ja liktens visu vada šā vai tā?

Kur brīvai gribai atstāta ir vieta?

Jo atnāk Notikums un pasmejas par visu,

Viņš atņem brīvību un spēlējas ar to.

*

Dod mācības: tu sevi sakārto,

Un maini režīmu un ēdienkarti arī,

Bet nemainās nekas tik nozīmīgi tieši,

Lai varētu tam noticēt pavisam cieši.

*

Ir brīva griba cilvēkā un viņš to vada,

Un nevis datorspēlē “dievi” avatārus rada.

Kas izlemt spēj tik šauros rāmīšos

Datorprogrammas ciešos ietvaros.

*

Bet varbūt sūtīt fatālismu zemi ēst

Un sākt ar nagiem kaut vai zemi plēst?

Pa īstam, tā no sirds, bez pamācībām.

Un skaties – uzduries tu jaunām patiesībam!

*

Brīvā griba – brīvi darboties

Ik brīdi, lai vai kur tu esi.

Kaut ārpusē ir ilūziju pilis, eņģeļi vai elle

Atslēga ir apzināta atbildība arī tur.

/Aija Štube/

***

Nestāvi priekšā

Nestāvi priekšā!

***

Nestāvi priekšā manai aizai!

Redzu, ne tilta, ne virves tur nav.

Domās jau esmu pāri šai plaisai –

Ar to arī pietika – saprast, ka nav

Cilvēku sacelto šķēršļu.

Es neredzu tos, jo eju pa savu –

Neviena vēl neietu pļavu,

Un nevelku līdzi sev lieku kravu

Ar sakrātām viedo zināšanām.

Visam savs laiks – nu ir laiks visu atstāt,

Lai brīvs ir saprāts, domas un sirds.

Un skat’ Tavu brīnumu – brīvi ejot,

Saule daudz spožāk un siltāk man mirdz!

/Aija Štube/

***

Brīvajiem gariem

Brīvajiem gariem

***

Rūnu vārti pavērās –

Ieskatīties ļāvās.

Redzēju kā apjukušie cits pie cita kļāvās.

Tauta pārāk vadāma –

Drīz Gans jums atradīsies,

Bet neticiet, ka tas būs “labais gans”,

Kam akli noticēsiet.

To drīz vien nožēlosiet,

Bet par vēlu būs –

Jūsu zemes drīz par Svešo īpašumiem kļūs,

Un jūs tiem kalposiet,

Par viņiem balsosiet,

Ja kalpa gars ir gēnos

Un dieviņš saprātu

Nav dusošajiem devis.

Un katrs parādīs, ko viņa dvēs’le slēpj –

Ar ko tie savus viltus pavedienus vērpj.

Ja esi Cilvēks – sirdī brīvs,

Tad dzīvosi kā vienmēr,

Jo zini – brīvam Gars ir dzīvs

Un patiesību saprast spējīgs.

Tas Vārdu atšķirt spēj no tenku sievu mēlēm.

Kas pakļaujas ikvienam nozombētam prātam.

Ir bijis laiks, lai iemācītos pastāvīgi spriest

Un Liktens stūri pie Savējiem griezt!

/Aija Štube/

***

Kas ir REALITĀTE

10372154_766391453391178_6466625001304970634_n

***

Garīgā Pamošanās jeb Apskaidrība.

Kas ir REALITĀTE

Apskaidrība nāk no cilvēka patības (sava garīgā ES (dvēseles) apzināšanās). Tā ir cilvēka patības parādīšanās viņa apziņai. Šī patība pakāpeniski izvēršas jēgā – dvēsele. Cilvēks sāk saprast, ka ne jau viņam ir sevi jāpiemēro šai empīriskajai dzīvei, bet empīriskajai dzīvei ir jāeksistē priekš viņa.

Dvēsele ir “dzimusi” no patības. Patība nav dzīvnieciski instinktīvā, egoistiskā sevi realizējošā cilvēka būtība. Cilvēka patības izjūta ir savas individuālās esības apzināšanās, un tai ir garīgs raksturs. Cilvēka apziņas pirmcēlonis un apzinīgās dzīves sākums var būt neapzināta atbildība savas patības priekšā, ko nevar racionāli aptvert un tādēļ tā pēc savas dabas ir reliģioza. No šī brīža sākas jebkāda nopietna filozofija – reliģiska vai ateistiska.

Garīgās kultūras speciālists Alans Voless atklāja konferenci par garīgu tēmu, uzdodams jautājumu:”Kas jādara, lai iestātos Apskaidrība?” Piecēlās austrumu domātājs un sacīja:”Nekas!” Apmierinātais vadītājs slēdza konferenci.

Šajā “NEKAS”slēpjas austrumu izziņas un pasaules uztveres Ceļš. Šāda – transcendentāla izziņa iespējama vienīgi cilvēkam, kura apziņa nav piesārņota ar priekšmetu pasaules idejām un ilūzijām. Šī izziņa iespējama caur Apskaidrību. Hinduists teiktu: individuālā dvēsele – ATMANS saplūst ar vispārējo – BRAHMANU. No šejienes ved Ceļš uz virsotni – SUBJEKTĪVAIS IDEĀLISMS, bet no tā, savukārt, Ceļš uz vēl augstāku virsotni – DIEVS. Šie Ceļi ir dažādu reliģiju un filosofiju nomīdīti.

Bet eksistē vēl viens, neuzkrītošs – parasti nepamanīts – Ceļš uz citu – trešo virsotni. Šī virsotne ir REALITĀTE, un tā ir augstāka par virsotni Dievs.

Ērtības labad REALITĀTI iedalīsim: RETROSPEKTĪVAJĀ REALITĀTĒ, AKTUĀLAJĀ REALITĀTĒ un PERSPEKTĪVAJĀ REALITĀTĒ.

Kā jebkurai realitātei, piedzimstot, cilvēkam pieder pagātne, tagadne un nākotne. Viņa pagātne – retrospektīvā realitāte, tagadne – aktualā realitāte, nākotne – perspektīvā realitāte.

Retrospektīvā realitāte ar savām saknēm iesniedzas vecākos, senču paaudzēs, cilvēces vēsturē, Zemes vēsturē, Kosmosā. Tā nosaka cilvēka tagadni un nākotni.

Ieņemšanas brīdī dzimst aktuālā realitāte. Sāk darboties cilvēka organisma attīstības programma, kura ir iekodēta gēnos. Bet formēties un attīstīties šī programma var tikai apkartējā vidē, kura katrā aktuālās realitātes brīdī dod vienu vienīgu iespēju no daudzām, potenciāli eksistējošām. T.i.apkārtējā vide liek priekšā noteiktu konkrētu situāciju, kurā tā realizē savas vajadzības.

Ieņemšanas brīdī dzimst dvēsele – 100% iekodēta genofondā. Dzimšanas brīdī daļa no dvēseles atšifrējas beznosacījuma refleksu veidā. Pēc ieņemšanas, katrā sekojošajā brīdī aktuālā realitāte kļūst retrospektīva, perspektīvā realitāte – aktuāla. Miršanas brīdī visa dzīvojušā cilvēka realitāte kļūst retrospektīva. Iznāk, ka kopējai realitātei nav sākuma,bet ir beigas…

Šeit var ievērot to, ka REALITĀTE vispār eksistē kā neatkarīga ESĪBA un kā tās ideja, kura ir neatkarīgās esības spoguļattēls.

Cilvēka fenomens izpaužas tajā apstāklī, ka Daba, Kosmoss to apveltījis ar īpašu smadzeņu mehānismu, kurš spēj uztvert ideju, t.i.abstrahēties no neatkarīgās realitātes. Tēlaini runājot, vienā jaukā brīdī, attīstītais organisms saņem tādu iespēju, bet līdz ar to arī iespēju iejaukties dabiskajā savas attīstības gaitā. No šī brīža perspektīvās realitātes formēšanā, bez retrospektīvās realitātes un apkārtējās vides, iejaucas tresais spēks – cilvēka APZIŅA. Un šeit sākas interesantas lietas: smieklīgi un traģiski, bet arī diženi darbi. Šeit sākas cilvēks – visā savā muļķībā un diženumā. ŠEIT SĀKAS DEĢENERĒJOŠS DZĪVNIEKS UN PĀRCILVĒKS!

Kas tad ir transcendentālais, kas reiz brīnumainā veidā apciemo cilvēku, atnes zināšanas, nebijušas un pasakainas izjūtas, bet līdz ar to izsit arī realitātes pamatu zem kājām?

Lūk atbilde uz šo jautājumu.

Lieta tāda, ka Retrospektīvā Realitāte pēc savas dabas ir “gaišredzīga”. Tā no paša sākuma ZIN savu nākotni – tā ir viņā iekodēta. Un dzīve ir tās ķīlniece, dzīvei nepārtraukti jānes tai upuris aktuālās realitātes veidā. Bet atkarībā no attīstības līmeņa, retrospektīvās realitātes prasības tiek realizētas dažādos līmeņos. Zīdaiņa lūpas pašas atrod mātes krūti. Tālāk Retrospektīvās Realitātes meklējumiem pieslēdzas Apziņa, un, dod dievs, lai tā kļūtu par palīgu un nevis kavēkli!

Un tad reiz pienāk lielais brīdis, kad Retrospektīvā Realitāte pieprasa tādu Aktuālo Realitāti, kurā VISAS īpašības un iespējas stātos priekšā VISaugstākajā attīstības līmenī, jo Retrospektīvā Realitāte gaišredzīgi paredz tādu Perspektīvo Realitāti, kurā ir PĀRCILVĒKS. Apgaismības brīdī Tā saka: ”Esmu gatava! Dod man REALITĀTI un ES radīšu PĀRCILVĒKU!” Diemžēl cilvēku apziņa ir tumša, un labākajā gadījumā tā dod Dievu – debesu valdnieku, kurš aizsprosto ieeju Realitātē. Bet vienīgi Realitāte ir Pārcilvēka “mātes piens”, bez tās cilvēks atgriežas savā “aplī” – atkārto savas kļūdas atkal un atkal.

Augstākais Apziņas Uzdevums – izstrādāt Realitāti, jo tajā nav trulā ķermeņa spēka un dumjā skaistuma, bet ir augstākā ķermeņa un skaistuma PILNĪBA. Realitātē nav trulā intelekta – egoista, priekš sevis, bet ir intelekts priekš Realitātes un Pārcilvēka. Tajā nav dzīvnieciskā bērnu dzemdēšanas un fizioloģiskās apmierināšanas instinkta, bet ir augstākais EROSS, ir Sievietes Sievišķība un Vīrieša Vīrišķība, ir pēcnācēji, kuri saņems Realitāti Mantojumā.

Realitātē nav jēgas meklējumu, šaubu,kļūdu, jo REALITĀTE ir ĪSTENĪBA=Patiesība, bet Īstenība neprasa sev attaisnojumu.

REALITĀTE=NOSLĒGTS ENERĢIJAS LOKS, KAS NEĻAUJ TAI IZSĪKT NEKAD.

Par REALITĀTI

Realitāte – tas ir apjoms, tai laikā, kad individuālisms un kolektīvisms – plakne. Vairākumam cilvēku prāta pietiek vienīgi tam, lai izprastu un pārdzīvotu kādu Mācību, gatavu stabilu sistēmu – reliģiju. Protams, jo vairāk “plakņu”, kurās cilvēks pabijis, jo lielākas iespējas aptvert apjomu.

Nevajadzētu pārvērtēt konkrētu reliģiju un to filosofiju (kristietība, budisms, hinduisms uc) nozīmi tāpēc, ka tās visas ir “plaknes”. Parasti vien paši šo ceļu gājēji, dzīvoja harmoniski un bija apskaidroti, atšķirībā no viņu sekotājiem, kuri nedzīvoja savu Skolotāju Realitātē.

Nevajadzētu piemirst, ka Kristus tumsonīgie sekotāji, radīja kristietību, bet tā – inkvizīciju un tūkstošiem cilvēku slepkavības. Kur pazuda atslēgfrāze,ka “Dievs ir Mīlestība”?

Marksa atbalstītāji radīja marksismu, marksisms – staļinismu un vispār padomju fašismu – miljonu cilvēku slepkavības.

No vienas puses redzama šo cilvēku personīgā apskaidrība. Tās viņiem bija tik daudz, ka viņi vēlējās dalīties ar visu cilvēci. Ar to viņi noteica vēstures gaitu, tomēr “tumsonības riņķadncis” kā bija tā palika.

Vienīgi Realitāte, kurā ir Cilvēks – personība ar pilnu savu potenču apjomu, ir spējīgs attīstīt garīgo redzi. Vienīgi tās gars, kurā ietilpst mīlestība pret sevi – potenciāli Pārcilvēku, mīlestība pret tuvāko – potenciāli Pārcilvēku, pretstatot eksaltācijai – mieru, bezjēdzīgai rosībai – saprātīgu rīcību, spēju intuitīvi izjust sevi un tuvāko – vienīgi šāda gara augums ir Realitāte, kas iekļauts reālistiskajā praksē, rada noslēgtu enerģiju ciklu sevī, tuvākajos, kopējā lietā.

Tomēr tā nav kristīgā kopiena, tā nav neviena cita kopiena, kas balstās uz kādas personības teoriju, ideju, dzīvi. Gan kristietība, gan jebkura cita Mācība dod cilvēkam brilles un saka: “Tagad tu skatīsies uz pasauli tikai caur šīm brillēm un redzēsi vienīgi mani. Es kļūšu par tavu pasauli, dzīves jēgu un mērķi, tu mīlēsi mani, tu būsi piesaistīts man (atkarīgs no manis), jo tu esi vājš. Tev-vājam es došu spēku dzīvot šajā pasaulē, bet tu atdosi man savu dvēseli (brīvo gribu)!

Bet pastāv apskaidrotu cilvēku sabiedrība, kuru skatam ir atklāta Realitāte, kura tos apvelta ar Garu. Tas atver viņu skaidro skatu uz sevi, citiem un kopējo lietu. Katru brīdi, katrā konkrētā situācijā viņi zin, ko dara, viņi nenoliec galvu neviena priekšā, viņi nevienu nepielūdz, kaut arī viņu spēja ticēt ir stipra kā nevienam.

Bet Realitāte viņiem saka: “Jūs esat stipri un viedi,tas ir jūs virzošais gars, bet Es esmu jūs un Mans Gars ir jūsu gars. Bet jūsu spēks un gudrība nekad nekļūs par jūsu brillēm un kruķiem. Tie ir jūsu locekļi, jūsu asinis, jūsu prāts. Jums nav vajadzīgas brilles un instrukcijas, jo jums ir tāds prāts. Un jūsu kopīgais organisms, kas sastāv no tādiem locekļiem un prāta, savienosies ar jūsu – Manu garu, un tā būs Mana – Jūsu vispilnīgākā esība.”

Cilvēks saka kristietībai (tās pārstāvjiem): “ Esmu gatavs ar tevi runāt, jo tu esi patiesība, tās daļa. Es mācīšos tavu ticību, bet tā nebūs mana ticība, jo tava ticība ir Kristus ticība sev un Viņu sūtījušajam. Tā kļūs par zināšanu man un tādējādi palīdzēs man ticēt sev. Es nenoliekšu galvu tavā priekšā, jo mēs esam līdzīgi. Mūsu atšķirība ir tikai laikā. Diženi ir cilvēki, kas izveidoja tevi – Mozus un Kristus, bet viņi ir pagātnē. Aiz manis ir daudz lielāka cilvēces pieredze un mans skaidrais prāts.”

To pašu viņš saka katrai Mācībai, jogai un visiem cilvēkiem, kas viņam apkārt. Ieejot visās šajās formās, viņš nesalejas ar tām (nezaudē savu individualitāti), viņš vienmēr ir pats par sevi. Saplūst viņš ir gatavs vienīgi ar Realitāti, ar sevi pašu, ar savu nākotni, kuru viņš apzinīgi ik dienu veido.

Konkrēta cilvēka laimes noslēpums ir vienkāršs. Tā ir spēja radīt (vai atrast un pievienoties, ja šāda iespēja radusies) tādu kopīgu organismu (kopienu), kurā var realizēties viņa ideāli. Tāda ir izredzēto spēja un vara. Neizredzēto liktenis ir – dzīvot (eksistēt) stacionāros – baros un pakļauties līderim, vadonim, diktatoram. Garīgai dzīvei tas ir kaps.

Psihes pamatprincips – mūsu organisma šūnas likumiem nav svarīgi sabiedrības likumi. Sabiedrības likumi – tā ir vardarbība pret brīvo garu. Cilvēces vēsture pludo asinīs. Fakti nav svarīgi. Svarīgi, kā subjekts nonāk pie Gara Mīlestības augstienēm. Svarīgi iegūt tādu prāta brīvību kā ūdens kalnu upē. Pati augstākā līmeņa Psiholoģija – tā ir Dabas morāle.

/A.Š./

Cilvēka iesējamās evolūcijas psiholoģija

Evolūcija ir apzinīgas cīņas rezultāts. Cilvēka evolūcija ir apziņas evolūcija.

Kāpēc cilvēka apziņa dzīves laikā praktiski nemainās? Tāpēc, ka līdz “garīgās pamošanās” brīdim cilvēks ir “ģenētiski ieprogrammēts automāts” – biorobots. Viņš funkcionē ārējo iespaidu rezultātā – reflektē uz visu. Viņš nepazīst sevi, nejūt personīgo atbildību.

Spēki, kas traucē cilvēku masu evolūcijai, traucē arī indivīdam. Cilvēce koumā nespēj tos uztvert, bet indivīds attiecīgos apstākļos spēj.

“Cilvēks var Piedzimt, bet pirms Piedzimšanas viņam ir jānomirst, un pirms viņš varēs nomirt, viņam ir Jāpamostas..” Šeit:

Pamosties – apjaust savu absolūto atkarību no ārējiem apstākļiem, savu iluzoro skrējienu “vāveres ritenī”.

Nomirt – atbrīvoties no jebkuras pieķeršanās lietām, cilvēkiem, idejām, mācībām u.c. atkarībām.

Piedzimt – individualitātes formēšanās sākums.

Apzināta evolūcija iespējama vienīgi pēc šīs Garīgās Pamošanās un Piedzimšanas. Tie, kas nav Atmodušies, neredz ilūzijas mehānismu.

Pasaulē pastāv spēki, kam nav izdevīgi, lai daudzi cilvēki Atmostos, jo viņi iegulda savu enerģiju darbībā, kas uztur šo mehānismu. Šī darbība neveicina personīgo evolūciju, bet rada šīs evolūcijas ilūziju, piedāvājot iespējas attīstīties “pa horizontāli” (formu bezgalīgā daudzveidība). Informācijas kvantitāte veicina jaunu ilūziju rašanos, kas ir “maldīšanās pa labirintu”.

Izeja no “labirinta” ir vertikālā kustība – transformācija, kuras priekšnoteikums – attīstīt gribu un radošo enerģiju. Sasniedzot attiecīgu Psī-enerģijas intensitāti, notiek transformācija un automātiska pieslēgšanās Kosmosa Enerģijai (ieiešana Realitātes lokā, savienība ar Dievu – kā nu kuram pieņemamāk, lai nestrīdētos par terminiem).

Nosacīti pasaulē var izšķirt 2 izziņas veidus – virzienus:

  1. Formu attīstība – horizontālā kustība

  2. Būtības attīstība – vertikālā kustība.

Visbiežāk cilvēks tiecas attīstīt un pilnveidot nevis savu būtību, bet to formu, kuru viņš ir uztvēris visspilgtāk, jo formu ir bezgalīgi daudz un cilvēks nonāk pretrunā ar formu bezgalīgo daudzumu. Rezultātā bieži vien šīs ārējās formas, to neizsmeļamā kvantitāte,”nospiež cilvēku pie zemes”, atņem Mērķa redzējumu, ievilina ilūziju pasaules mākslīgi veidotajā patērētājmehānismā.

Viss ir Viens un bezgalīgs savā daudzveidībā. Atšķirības rodas no funkcijām. Forma ir būtības izpausmes rezultāts. Pilnīgai konstrukcijai nav konfigurāciju, jo tā nerada nevienu no tām, bet tās metamorfozes ir momentālas un bezgalīgi daudz. Matērija visa ir dzīva. Bezrobežība un robežas ir subjekta redzējuma formulējums. Katrs dzimst tajā vidē, ko viņš pazīst.

Lai sāktu apzinātu darbību, jāzin to ārējo spēku mehānismi un darbības principi, kas pakļauj cilvēku un traucē tam Pamosties. Katru brīdi, ārējo apstākļu ietekmē, cilvēkā virsroku gūst kāds no viņa daudzajiem “es”. Tā tas notiek, kamēr nav kristalizējies viņa individuālais ES. Mistiķi šo brīdi sauc par Lielā Darba sākumu, Iesvētīšanu utml.

Katra cilvēka individuālais darbs ir cīņa ar savu galveno trūkumu, vājību, kas, to pārvarot, atbrīvo spēcīgus enerģijas resursus. Cīņa notiek reālā vidē. To nevar aizstāt teorētiska informācija, grāmatas, garīgie pulciņi, kas orientēti uz mantru skaitīšanu, meditēšanu uz kādu autoritāti utml.. Teorija liek justies zinošam, bet šīm zināšanām nav reāla seguma. Tās baro vienīgi cilvēka viltus “ego”. Lielais Darbs, pirmkārt, ir virzīts uz šī viltus ego iznīcināšanu. Skolotājs katram dod konkrētu uzdevumu, kuru iespējams izpildīt tikai cīnoties ar saviem trūkumiem (neiecietība, naids, iedomība, bailes, slinkums utt.). Pārvarot galveno Šķērsli, cilvēks vairs nekad neatgriezīsies ierastajā “ērtajā sapnī”. Katram cilvēkam ir savas “lomas” ar kurām viņš jūtas ērti un pielāgojas apstākļiem. Apstākļos, kuros cilvēks nevar spēlēt ierastās lomas, kuros atklājas viņa īstais Es, viņš jūtas neērti. Ar to ir jāsamierinās, ja viņš reāli vēlas pilnveidoties nevis vienīgi spēlēt – skolniekos un Skolotajos, ezotēriķos un garīgi attīstību, par kuru tik daudz runā.

Vispirms katram ir jābūt personīgajam mērķim. Ja mērķis ir izzināt nākotni – vispirms ir jāzin tagadne un pagātne. Ja vēlaties, lai nākotne izmainās, ir jāizmaina tagadne. Viss notiek tagadnē.

(Dažādos laikos (pamatā 90-tajos gados) tapuši Aijas Štubes personiski secinājumi un pārdomas no atklāsmēm, daudz izlasītā materiāla – bet ne no viena konkrēta avota, kurš būtu atstājis neizdzēšamu ietekmi. Un viss ir tikai procesā. Joprojām.)