***
Zelts zem kājām, zelts no debesīm krīt,
Kastanis man trāpa netiešā tēmējumā.
Es tos lieku kabatās un pārņemu spēku, kas tajos.
Tā vismaz es jūtu, bet nejūtos vainīga.
Ap mani ir rudens skaistākā glezna un es – tajā.
Dabas bērni vārtās lapās un rotaļājas ar tām.
Man – skaisti skati fotogrāfijās, bez pašas tajās.
Vismaz tas ir par brīvu, ja iekšēji esi tu brīvs.
Un peļķes, kurās gribās iekāpt tāpat vien.
Un katram ir iespēja ņerkstēt par dubļiem,
Vai dejot kļavlapu valsi.Es – ar pēdējiem.
/Aija Štube/
***