Depresija 2

Depresija2

***

Šeit tumsa vien un ciešanas bez gala.

Nav spēka roku celt un gaismu degt.

Un neredzu, kur ir šai bezcerībai mala,

Ar aizmirstības plīvuru būs visu segt,

Un durvis cieši slēgt un neatbildēt,

Kad zvana cilvēki, kam sen vienalga viss,

Kā man te iet, vai neiet vairs nemaz.

No asarām var ūdens pīnes pīt,

Kur bezcerībai, sāpēm pakārties un slīkt.

Un nespēju es darīt to, kas labi,

Un tādēļ vien jau slikta esot es…

Dzīvojiet pa saviem balagāniem,

Ilūziju veiksmes šūpolēs.

Nekas nav īsts šai pasaulē uz zemes,

Ko dari tikai sev un savam labumam.

Kas liek man nepazust pavisam?

Laikam tikai vieta – iespēja te būt,

Un tas ir arī viss. Ja sabrūk tas,

Bez protēzēm, kur doties?

Nudien, varbūt uz kapiem spokoties…

/Aija Štube/

***

Advertisements

Nāvīgi mells humors

Nāvīgi mells humors

***

Lai nolādēta pasaule
Kas visu kopā ārda
Un pāri saulei nokarās
Kā veca veča bārda!

*
Ir dzīve drūma, pelēka
Kaut saule ārā spīd
Un drūmas domas nomāc to,
Kas galvā lien ikbrīd.

*
Lai dzīvo tumsa mūžīgā,
Kas naktī apkārt klīst
Un stikla vāze oranžā
Kas ļoti ātri plīst.

*
Lai staro zvaigzne vienīgā
Tur debess jumā aukstā,
Un zvaigznes liesma atstaro
Tev bālu gaismu plaukstā.

*
Ir laime ilgi gaidītā
Jau projām aizgājusi,
Un tevi tumsā grimušu
Uz mūžu atstājusi.

*
Man jūsu dzīve tukša šķiet –
Tai jēgas nav nekādas.
Tā mūžs uz saules rietu iet,
Bet negribu es tādas!
*
Jūs savus drbus padarāt
Un tad uz mājām skrienat,
Kā skudras pūžņus savelkat,
Bet paši dubļus brienat.
*
Par romantiku domāt jums
Kopš jaunības nav laika.
Jums sejas visiem vienādas
No putekļiem un tvaika.
*
Uz jums no saviem augstumiem
Kāds ģenerālis spļauj,
Bet taisnību šeit meklējot
Kāds muļķis skaļi bļauj.

*
Tā mūžs bez saules pagājis
Kā atbalsis bez balss,
Un īsu piemiņrakstu
Uz kapakmens tev kals.

*
Tad visi ātri aizmirsīs,
Ka dzīvoji tu reiz,
Tie laimes mirkļus baudīt steigs
Un priecāties patreiz!

/Aija Štube /1985/

***

Kāpēc?

Kāpēc..

***

Kāpēc jūs man piedāvājat normālas sajūtas aizstāt

Ar trulumu, reiboņiem, izmisumu un neciešamām sāpēm?

Jūs tādas gribētu ciest? Un saukt to par normālu dzīvi?

Par sevi es zinu pārāk daudz. Man nav motivācijas.

Ciest, lai ciestu kā zombijs? Es negribu ilgi te būt –

Uz Zemes, kuras homo sapiens iemītnieki man derdzas

Ar viņu 100% egocentrisko izrādīšanos

Un vēlēšanos šai īpaši radītajā murgā ievilkt citus.

Priekš manis šī nav normāla pasaule.

Priekš manis normāls bija cilvēcīgums, miers,

Nesavtīga draudzība, nevis draugu krāšana

Sociālajos tīklos, un jaukšana: viņš man ir paziņa vai draugs?

Priekš manis šeit vēl ir dažas labas filmas,

Mūzika, grāmatas, dzeja un daba, kurā aiziet,

Lai nebūtu jābūt kopā ar biorobotiem,

Kuri funkcionē, domā kā reklāmas liek, bet saprast neprot.

Es nekad nedarīšu darbu, kas man riebjas,

Man nekad nebūs bērnu, kuri jau ienākot šai pasaulē

Būtu pakļauti pasaules agresīvajai videi un informācijai,

No kuras es viņus nespētu pasargāt – to izlēmu sen.

Esmu šādam sociumam nepiemērota būtne.

Man sevi nav jāpiemēro degradētu biorobotu savienībai.

Es gandrīz nekad nesmaidu, jo nav par ko.

Man nepatīk, kad cilvēki smaidot liekuļo.

Tomēr ir cilvēks, kuram es spēju dabiski smaidīt,

Tādēļ es vēl varu brīnumu gaidīt –

Kā Zeme neaiziet bojā un nesākas karš.

/Aija Štube/

***