***
Uzcel mani uz tā baltā zirga.
Kāp tam melnim mugurā,
Un – aidā!
Cauri prērijām, cauri mežiem,
Cauri ziedošiem dārziem svešiem…
Līdz jūrai bangainai
Kā mūsu abu jūtas!
Viļņi šķīst pret zirgu
Nosvīdušajiem sāniem…
Mēs mostamies
Un metamies
Mūsu pašu
Kopīgajās bangās…
/Aija Štube/
***
(I.Repina glezna)
***
Sapnī tu pie manis ciemos nāci
Ar šmakovkas burku,
Bez zacenes.
Mēs aicinājām viesus,
Viņi aicinaja mūs,
Un mums bija bohēma.
Bija pat zāle…
Nebija reibuma sajūtas.
Tas radīja satraukumu,
Jo bohēma bez reiboņa
Nav iedomājama,
Vai ne?
/Aija Štube/
***
***
Mazā prinča rozā sapnis
Iesakņojies – sargājams.
Planēta nav nosargāta,
Atmosfēra piesārņota.
Uz tās planētas nav droši
Rozes zied zem kolbām koši.
Sapnim paliec uzticīgs,
Kaut tas svešo apgānīts.
Atbildīgs tu savā zemē,
Naidiniekus sūti ellē!
Nav jādzīvo kā mūkam cellē
Skaties īstā pasaulē!
/Aija Štube/
***
***
Vai sastapšu es Tevi sapnī savā,
Kad ēnu labirintos apniks vienai klīst?
Vai varbūt tikšu ievilkta es sapnī Tavā,
Kur violetas saules staros smieklu lietus līst?
Bet varbūt pacelsimies pāri mūsu laikiem,
Kur viltus vērtībām par dārgumiem liek saukties?
Un pārpasaules klusā lapenītē,
Spēsim Sirdij rotaļā ar Sirdi ļauties?
/Aija Štube/
***
***
Šonakt sapnī dubļus nebridu –
Balts palags tiem pāri bij’ klāts.
Zinot, kas apakšā, ceļš mans bij’ balts.
Ko tas nozīmē? – vaicāja prāts.
Spēks, kas ikdienā kalts
Palicis nesamalts!
/Aija Štube/
***
***
Kam, senais, manā sapnī nāc un viltu runā?
Tev sen jau tūkstoškārtām mainīgs prāta vējš.
Tu nāc ar pārliecību savu, citus līdzi saucot,
Bet drīz jau pats pret “savējiem” cel ieroci…
*
Tu manā sapnī biji apmaldījies…
Tev skatiens šaudīgs, pārliecības trūkst.
Vai simtreiz griežoties ap savu asi,
Tu centru sevī nesāc pazaudēt?
*
Es redzēju – ar ikdienību kaujies,
Un senie mērķi jau vien atmiņas…
Tu apkārtplūstošajās straumēs ej un ļaujies,
Lai tevi nes, vien apej akmeņus…
*
Ar mani runāji, bet nebija tev vārdu,
Ar kuriem sirdi aizkustināt spēj.
Tev tīk vien ērtības, ko “gara takā” radi,
Bet varbūt vērtības ir šādi transformētas?…
*
Tu, senais, biji tuvs man garā,
Bet citi ceļi tev bij’ ejami.
Ne man būs spriest par tavu izvēli,
Vien paliek cerība, ka neej aitu barā…
*
Jo aitām vienmēr līderis ir “dievs”,
Un ja šis “gods” tev pārbaudījums nepārvarams,
Tad izdzīvo ar to līdz pašam galam,
Lai tālāk ietu Savu Ceļu viens.
/Aija Štube/
***
rudraija 