***
Mazā prinča rozā sapnis
Iesakņojies – sargājams.
Planēta nav nosargāta,
Atmosfēra piesārņota.
Uz tās planētas nav droši
Rozes zied zem kolbām koši.
Sapnim paliec uzticīgs,
Kaut tas svešo apgānīts.
Atbildīgs tu savā zemē,
Naidiniekus sūti ellē!
Nav jādzīvo kā mūkam cellē
Skaties īstā pasaulē!
/Aija Štube/
***
***
Ir tāda neredzama pasaules migla,
Kas ietekmē katru, kas piedzimis šeit.
Tās atklāšana nenotiek vai ir pārāk ilga,
Dažreiz to saprot, kad dzīvi laiks beigt…
*
Šī migla liek pasauli citādu redzēt –
Ar svešām acīm ikdienu skatīt,
Ar svešu gaumi liek “zvaigznēm” mirdzēt,
Un nesaprast, ka dzisīs tās jau rīt.
*
Patiesa daile šeit netiek novērtēta,
Par pelēku ikdienu to parasti sauc.
Dvēs’le izsalkusi badā tiek mērdēta,
Tie, kam tās nav, pasauli apceļot brauc.
*
Tie, kas šo miglu vēl nesaskata,
Fano par kiču un reflektē līdz
Tiem, kuri visiem to miglu pūš acīs –
Diskusijas šeit nepalīdz.
*
Redzošie tālāk par miglas robežām,
Uzzin, kas īsti šeit notiek, kāpēc.
Un viņu dvēselēs vieta ir bažām,
Redzētais nepriecē – tieši tāpēc.
*
Kad redzošo aizvien vairāk kļūs
Un vērtības neputēs stūros,
Tad pasaulē jauna cerība būs,
Ka ļaudis reiz nedzīvos “būros”.
/Aija Štube/
***
***
Palīdziet aizlidot no šīs pasaules,
Kuru es mīlu un nevaru ciest!
Paciest vairs nespēju visas nelaimes,
Redzu negaisu, kas tālumā briest…
*
Ne jau man bail, bet nogurums māc –
Cauri ir iziets pat ellei.
Jaunu spēlīti, likten, tu sāc,
Gribi novest līdz cellei?
*
Es nederu lūgsnām, es – nemiera gars,
To zini un spēlē rausi,
Bet tā nav spēle, tas dēmonu bars –
Tu veco sistēmu grausi!
*
Palīdziet aizlidot no šīs pasaules –
Pietiek! Man pietrūkst spēku!
Nealkstu solītās svētlaimes,
Gribu Mieru un Saules lēktu!
/Aija Štube/
***
***
Sirds mana liesmo
Gars mans redz
To bālgano gaismu,
Kas pasauli sedz.
*
Prāts mans melo,
Dvēsele kliedz,
Kad pelēkā migla
Brīvi redzēt liedz.
*
Sarkana saule,
Zilgana nakts,
Skan mūzika klusa
Kā reāls fakts.
*
Pasaule virmo
Gluži kā sapnī,
Lidoju Mūžības
Krāsu aplī.
*
Mūzikas skaņas
Manu garu sveic,
Laiku un Telpu
Bezgalība veic.
*
Tālas domas atlidoja,
Mūs ar Laiku savienoja –
Skrienot tālēs pazudām
Noslēpumu atradām.
/Aija Štube/1985/
***
***
Lai nolādēta pasaule
Kas visu kopā ārda
Un pāri saulei nokarās
Kā veca veča bārda!
*
Ir dzīve drūma, pelēka
Kaut saule ārā spīd
Un drūmas domas nomāc to,
Kas galvā lien ikbrīd.
*
Lai dzīvo tumsa mūžīgā,
Kas naktī apkārt klīst
Un stikla vāze oranžā
Kas ļoti ātri plīst.
*
Lai staro zvaigzne vienīgā
Tur debess jumā aukstā,
Un zvaigznes liesma atstaro
Tev bālu gaismu plaukstā.
*
Ir laime ilgi gaidītā
Jau projām aizgājusi,
Un tevi tumsā grimušu
Uz mūžu atstājusi.
*
Man jūsu dzīve tukša šķiet –
Tai jēgas nav nekādas.
Tā mūžs uz saules rietu iet,
Bet negribu es tādas!
*
Jūs savus drbus padarāt
Un tad uz mājām skrienat,
Kā skudras pūžņus savelkat,
Bet paši dubļus brienat.
*
Par romantiku domāt jums
Kopš jaunības nav laika.
Jums sejas visiem vienādas
No putekļiem un tvaika.
*
Uz jums no saviem augstumiem
Kāds ģenerālis spļauj,
Bet taisnību šeit meklējot
Kāds muļķis skaļi bļauj.
*
Tā mūžs bez saules pagājis
Kā atbalsis bez balss,
Un īsu piemiņrakstu
Uz kapakmens tev kals.
*
Tad visi ātri aizmirsīs,
Ka dzīvoji tu reiz,
Tie laimes mirkļus baudīt steigs
Un priecāties patreiz!
/Aija Štube /1985/
***
***
Pasaule sapņo
Cilvēku sapņus,
Tādēļ sapņosim
Uzvaroši –
Galvenais ticēt
Un droši!
*
Ja roku man dosi siltu,
Es pāriešu ledus tiltu,
Ceļā svešie lai nepieviltu,
Es domāšu par tavu roku siltu.
/Aija Štube/
***
***
Baltā pasaulē balti cilvēki
Baltus darbus balti dara.
Baltās domas baltā telpā
Baltu gaismu balti staro.
*
Balta zīme baltā mirklī
Baltu atklāsmi balti atnes
Balti cilvēki baltu telti
Balto sargājot balti ceļ.
/Aija Štube/
***
***
Pasaulē apjukums valda –
Katrs dzīvo, kā var.
Ir ilūzija tik salda,
Kas cilvēku dvēseles skar.
*
Un cilvēki notic it visam,
Kas labākus laikus sola,
Guļ tālāk uz pēļu cisām,
Ir internets viņu skola.
*
Lūk, vāvuļo “pravieši”, “guru”:
“Ir atvērti kārtējie Vārti!
Uzvelciet sirdī sev buru,
Lai garām iet tumsas dārdi.”
*
Bet gaismas saucēji paši
Ar naidu pret “tumšajiem” iet,
Un atvērtie Vārti aši
Tiem pašiem tādēļ ir ciet.
*
Pasaulē apjukums valda,
Vēl ticēt cilvēce vēlās,
Ka ne jau vara un nauda,
Bet uzvar Idejas cēlās.
*
Un sava taisnība ir
Katram, kas sirdsbalsij notic,
Kaut dzīvē vēl neatšķir,
Kas paša, ko iedvesis cits.
*
Tāpēc vēl kādu laiku
“Aklums” būs pieprasīts.
Lai ērtāk nolaistu tvaiku,
Šis likums ir nerakstīts.
*
Vien Atmostoties tu redzi –
Pats cilvēks ir Vārti uz To.
Un liesma, ko citos dedzi,
Atver Sirdsgaidīto!
/Aija Štube/
***
***
Tik mierīgi, kā svece deg
Pasaule virzās uz apSkaidrību
Ar tava miera palīdzību.
/Aija Štube/
***
***
“Es nepieminu ļaunu.
Kāpēc vairot sāpes?
Lai vairojas labāk prieks.”
Tā pateikt ir viegli,
Kad no pasaules
Netiek vairs gaidīts nekas.
Sāpes visiem kausiem pāri sen lijušas,
Asiņainās rētas pusapdzijušas.
Neskaries klāt! Nevēlos pieminēt!
Tikai aizmirstība var dziedināt.
Cīņai par taisnību
Vairāk nav spēka,
Un no katra saules lēkta
Tiek gaidīts vienīgi miers.
Jo visi, ko mīlēji – nodeva, pameta,
Pamesto svešie nesaudzēja.
Vispārējā vienaldzībā pāri tika sēta
Salta, balta, sidrabota salnas aplikācija.
Tāds nomocīts baltais kaķītis,
Sociāli apkopts un nomazgāts bomzītis.
Nav viņā vairs dzīvot prieks,
Acis pārgurums ver ciet.
Baltā meditācijā ir miegs un miers
mur, murr, murrr.
Ļaunums pats savu atmaksas uguni kur,
Kamēr dažiem šīs pasaules smagums jānotur.
/Aija Štube/
***
(Subjektīvi par tēmu K.Skalbe “Kaķīša dzirnavas”.)
rudraija 