Šim stāstam nav nobeiguma

Šim stāstam nav nobeigums

***

Tavi mīļie vārdi

Sirdij atsalt liek.

Pati brīnos, ka tādi

Man milzu daudzumā tiek.

*

Rožu kalnus tu dāvā

Un vēl visu ko, kas man dārgs.

Jūtos kā melodrāmā

Tik košā un kaislīgā.

*

Kas mēs viens otram esam?

Draugi vai vēl kaut kas?

Tā ejot, mēs satiekam daudzus,

Bet retais kļūst savējais.

*

Tu savējs pēc dvēselē lemtā

Kas esmu tev – izdomā pats.

Kā Vinnijam Pūkam medus,

Kā ezītim zvaigžņu nakts,

*

Kā baltajam zirgam migla,

Kā vēja sunim pats vējš,

Kā kādam iespēja līdzēt,

Vienkārši tā – par neko.

*

Un veltīgi, svešais, to dzēs –

Šim stāstam nav nobeiguma

Kamēr dzīvojam mēs.

/Aija Štube/

***

Migla

Migla..

***

Atkal jau ārā šī migla,

Atkal es skrienu caur to.

Kas mani tur dzen, ja ne ilgas

Satikt man nolemto?

*

Atkal nav atbildes tiešas,

Atkal tik atbalss vien,

Bet sirdīs saites mums ciešas

Šķiet, neīstās dvēseles sien…

*

Saule mītot aiz mākoņiem –

Tas zināms pat maziem bērniem,

Bet kas ir aiz miglas paklājiem –

Maldi pa labirintiem?

*

Es skrienu un neredzu sienas

Šiem miglainiem labirintiem.

Tā paiet stundas un dienas,

Šķiet, dzīve sen jau aiz tiem…

*

Atkal es tevi saucu.

Atkal tu atsaucies.

Bet varbūt es visu jaucu –

Ar citu tu sasaucies?

*

Bet ja tevi saista cita

Dvēsele – ieradums?

Varbūt aiz miglas tā mita

Un saikne – sens piebūrums?

*

Atkal jau ārā šī migla…

Ieskaties dziļāk – caur to!

Aiz miglas ir Skaidrība īsta,

Tev laikam nav ērti ar to…

*

Mēs nemītam pasaku zemē,

Kaut daudzi to sauc tieši tā.

Tu labu dienu vēlē

Svešai dvēselei pasakā…

*

Ne man tevi ņemt aiz rokas –

No miglas tā neizraut,

Jo trūkst tavas brīvās gribas –

Dot roku man, un to ļaut!

*

Atkal caur miglu es eju

Uz vilcienu nokavēto.

Apkārt tik daudz svešu seju –

Man vajag vien tavējo!

/Aija Štube/

***

Bezgalīga daudzveidība

Bezgalīga daudzveidība

***
Sirds mana liesmo
Gars mans redz
To bālgano gaismu,
Kas pasauli sedz.
*
Prāts mans melo,
Dvēsele kliedz,
Kad pelēkā migla
Brīvi redzēt liedz.
*
Sarkana saule,
Zilgana nakts,
Skan mūzika klusa
Kā reāls fakts.
*
Pasaule virmo
Gluži kā sapnī,
Lidoju Mūžības
Krāsu aplī.
*
Mūzikas skaņas
Manu garu sveic,
Laiku un Telpu
Bezgalība veic.
*
Tālas domas atlidoja,
Mūs ar Laiku savienoja – 
Skrienot tālēs pazudām
Noslēpumu atradām.
/Aija Štube/1985/

***

Pasaulē

10390486_1487922388106473_7232308640624405285_n

***

Pasaulē apjukums valda –

Katrs dzīvo, kā var.

Ir ilūzija tik salda,

Kas cilvēku dvēseles skar.

*

Un cilvēki notic it visam,

Kas labākus laikus sola,

Guļ tālāk uz pēļu cisām,

Ir internets viņu skola.

*

Lūk, vāvuļo “pravieši”, “guru”:

Ir atvērti kārtējie Vārti!

Uzvelciet sirdī sev buru,

Lai garām iet tumsas dārdi.”

*

Bet gaismas saucēji paši

Ar naidu pret “tumšajiem” iet,

Un atvērtie Vārti aši

Tiem pašiem tādēļ ir ciet.

*

Pasaulē apjukums valda,

Vēl ticēt cilvēce vēlās,

Ka ne jau vara un nauda,

Bet uzvar Idejas cēlās.

*

Un sava taisnība ir

Katram, kas sirdsbalsij notic,

Kaut dzīvē vēl neatšķir,

Kas paša, ko iedvesis cits.

*

Tāpēc vēl kādu laiku

Aklums” būs pieprasīts.

Lai ērtāk nolaistu tvaiku,

Šis likums ir nerakstīts.

*

Vien Atmostoties tu redzi –

Pats cilvēks ir Vārti uz To.

Un liesma, ko citos dedzi,

Atver Sirdsgaidīto!

/Aija Štube/

***

SirdsApziņas pusē

SirdsApziņas pusē

***

Kad visam pateikts lielais NĒ,

Nemeklē atbalstu pasaulē!

Kad prāts un emocijas virspusē tusē –

Brīdi apstājies – paklusē.

Jūti – tevī ir lielais Tas,

Kas pārdzīvo visas katastrofas.

Nemeklē vadoni ārpusē!

Viņš ir tevī – sirdsApziņas pusē.

Viņš neklusē – brīvi pulsē.

Viss notiek tavā dvēselē!

/Aija Štube/

***

Iemet savu dvēseli, kur vēlies!

Iemet savu dvēseli,kur vēlies..

***

Ja zini, kur tava dvēsele

Netiks tramdīta kā vēja suns,

To vietu izjauks nešpetna dzirkstele –

No ugunskura aizpūsta malduguns…

*

Iemet savu dvēseli, kur vēlies,

Un spēlējies – attēlā spoguļojies.

Rudens lapas, zeltaini mirkļi,

Laiva, kurai pietrūkst irkļi…

*

Lai atpakaļ vai tālāk tiktu,

Uz melnajiem vai baltiem kauliem liktu?

Varbūt no kauliem tiltu meistarotu?

Radošu darbību nemēdz saukt par sliktu?

*

Zināt par dvēseli – tas jau vēl nav viss.

Saprast, izjust to nāci mācīties,

Tādēļ nav iemesla par bijušo zūdīties,

Tas bija tādēļ, lai vari šeit rūdīties!

*

Ja zini, ka Laika te nav, vai to saproti?

Nav jēgas debesis pētīt tik apgaroti!

Apstājies, pārstāj prāta viļņus velt,

Un redzēsi – ko nest, ko nepacelt.

*

Iemet savu dvēseli, kur vēlies…

Un paspēlējies!

/Aija Štube/

***

Kritušā eņģeļa stāsts

kRITUŠĀ EŅĢEĻA STĀSTS

***

Laimības zemē tur bezgala tālēs
Reiz mita mans brīvais un varenais gars.
Tur mirdzēja ezeros sidraba ziedi
Tur kalni kā kristāls un pļavas kā zīds.
*
Man zemē šai laimīgā dota bij vara
Es – Dzīvības avota noteicējs gars.
Šis avots bij’ laimības zemes pamats –
Spēks, drosme un gaišās mīlas prieks.
*
Bet Dzīvības ūdens man šķita par dārgu
Lai dotu to katram, kas lūgdams to nāk.
Es uzcēlu mūri no kristāla lauskām
Un mirdzošā akā liku tam plūst.
*
Es mīlēju tautu kā Gaisma prot mīlēt,
Man piemita drosme un spēks, ko sēj prieks.
Bet pēkšņi man uzmācās savāda doma,
Ka citi ir mazak vērti kā es…
*
Šī doma man iegrauzās gaišajā prātā
Un saknes līdz kodolam izlaida Spēks.
Es sajutu Dzīvības avota lomu
Un prātu man pārņēma aprēķins sīks.
*
Tā sāku es valdīt šai laimības zemē
Un Dzīvības avots bij’ īpašums mans.
Es varēju dāvināt dzīvības prieku,
Man piemita vara šo dzīvību dzēst.
*
Kad bija man pakļauta laimības zeme
Un cilvēce Spēku kā ražu man nesa,
No augstkalnu virsotnes pacēlās liesma
Tā auga pret debesīm balta kā stabs.
*
Tā gāzās pār ļavām un ielejām zaļām
Un aprija visu, kas līksmoja šeit.
Es meklēju glābiņu Dzīvības akā,
Bet uguns lavīna ieplūda tur.
*
Gaiss virmoja uguns karstajā dvašā
Cilvēces vaimanas skanēja šeit.
Mans Dzīvības avots bij’ izzudis liesmās
Tā vietā te plūda vien lava un sērs.
*
Tā laimības zeme par tuksnesi kļuva
Un Dzīvības avots bij’ izžuvis sauss.
Par cilvēces zudušo modrības skatu
Tā saņēma nolemto samaksu sev.
*
Man nācās pamest šo tuksneša zemi
Uz leju kāds spēks mani vilka kā slogs.
Es zaudēju apziņu gaišo un brīvo
Un pamodos miglā, kas salta kā nakts.
*
Šī zeme bij tālu no pilnības gaimas
Ik darbību iegrožo pretspars un naids.
Šeit valdīja neziņas radītas bēdas
Šeit cilvēka dzīvībai vērtības trūkst.
*
Ir likums te apmāns un viltība smalka
Un mīlas vietā deg kaisle un naids.
Te pasaules dārzs dalās aplokos sīkos
Ko nosargāt nozīmē – dzīvot vai mirt.
*
Šeit robežas bruņoti kareivji sargā
Šeit netic nevienam, kam vara un gods.
Ir aplokā katrā savs tautības loks
Un valodas dalās kā sazarots koks.
*
Uz zemes šīs nebij’ man varas un spēka,
Es ļaužu masām te piederīgs kalps.
Un dzīvības valgmi šeit nejutu plūstam
Tiek katram dots piliens, lai dzīvību velk.
*
Šīs zemes vareniem tauta ir sveša,
Tiem slavu un mantību gādāt tā prot,
Bet varenie iekarot kaimiņus tiecas
Un aplaupot tautas, tās verdzībā dzen.
*
Šet gaisma ir bāla, jo vienības pietrūkst
Ir sadalīts lauskās Vienotais Gars.
Tās saskalda cilvēces gudrākos prātus
Jo tumsa un haoss ir šīs zemes spēks.
*
Cik smagi man elpot šī tuksneša gaisu,
Šeit krūtis sažņaudz un dedzina naids.
Un uzkrautais ciešanu pajūgs ko velku,
Liek domāt par iespējām brīvību gūt.
*
Jel mostaties miegainie, nebrīvie gari!
Jums cerības nebūs uz valdoņiem likt.
Sev īstenā Vienībā meklējiet sēku
Tad atspīdēs apziņas gaisma un prieks.
*
Uz zemes būs vienota valoda brīva,
Būs kopīga zeme un apvienots darbs.
Tiks patmīļi lepnie no troņiem gāzti,
Jo valdīs te Taisnības Vienotais Gars.
*
Kad brīva un gaiša kļūs cilvēku apziņa,
Spēku un drosmi dos mīla un prieks,
Tad ziedēs šeit gudrības raženie dārzi
Un vara būs spēkā, ko Vienība dod.

*
(Aija Štube -1991.gada “retranslācija no zemes elles”…)

***

Kas ir Patiesība?

Kas ir Patiesība

***

Miglains rīts un migla dvēselēs.

Kurš vakar vinnēja, tas šodien paspēlēs.

Mēs visi piedalāmies šajās paslēpēs,

Ar klusu cerību – kāds veiksmi novēlēs.

*

Bet patiesība asā gaismas starā

Atklāj visas intrigas šai barā,

Un aizvainotie vēlas doties karā,

Jo visi esam gaismas stara varā.

*

Teic: patiesība žēlsirdīga nav – tā brūces atrauj vaļā,

Tā pakritušam roku nedod, bet vēl izlamā.

Bet jūs kāds maldina, jo īsta PatiEsība nebrēc balsī skaļā,

Tā – līdzjūtībā, siltā dzīvībā un SirdsApziņā.

/Aija Štube/

***