***
Uz mežiem un pļavām,
Ezeriem, upēm un jūru
Mans sapņu ķermenis lido;
Pār pilsētu celtnēm un Gaismas pili,
Pār civilizēto un snobisko.
Tas nolaižas saulainā pļavā –
Sirds līksmo par dabisko,
Un ziedi birst svētvietā –
Miljoniem krāsainu dzīvību
Uz dabas stīgām spēlē,
Un visam atrodas vieta
Atvērtā dvēselē.
/Aija Štube/
***
***
Jau gadus divdesmit es neesmu vairs šeit,
Jo tas, ko redzi – ilūzijas, čaula, pārpratums…
Vai pateiks kāds, kā pareizāk bij’ toreiz lemt,
Ja padomdevēji tik pārgudri un tomēr sevī maldās?
*
Jūs visu mūžu maldāties, bet ticat,
Ka lēmumi ir patiesība, jūtas – īstas…
Ar maldu “radiniekiem” biedros, citus nicinat
Un brīnaties, ka apkārt naida daudz…
*
Tu – dvēs’le – viena nemaldīgi Ceļu zini,
Caur viltus labirintiem, akmeņiem Tu audz!
Un kas par to, ka šajā apburtajā zemē
Tavs aicinājums nepazīts, un “Būt” nav ļauts?!
*
Jau gadus divdesmit tu uzticīga visam,
Kas ārpus laikiem, telpām, mūžībām…
Un varbūt tāpēc, redzot kādu dziestam,
Tu atkal atjauno, no aizmūžībām cel…
*
Bet pasaule šī apburta ar laiku –
Kam turēt to, kas atņemts tiek tāpat?
Tu nogriez atņēmējiem visu tvaiku
Un skaties – dvēsele vēl ir tepat.
/Aija Štube/
***
***
Kam, senais, manā sapnī nāc un viltu runā?
Tev sen jau tūkstoškārtām mainīgs prāta vējš.
Tu nāc ar pārliecību savu, citus līdzi saucot,
Bet drīz jau pats pret “savējiem” cel ieroci…
*
Tu manā sapnī biji apmaldījies…
Tev skatiens šaudīgs, pārliecības trūkst.
Vai simtreiz griežoties ap savu asi,
Tu centru sevī nesāc pazaudēt?
*
Es redzēju – ar ikdienību kaujies,
Un senie mērķi jau vien atmiņas…
Tu apkārtplūstošajās straumēs ej un ļaujies,
Lai tevi nes, vien apej akmeņus…
*
Ar mani runāji, bet nebija tev vārdu,
Ar kuriem sirdi aizkustināt spēj.
Tev tīk vien ērtības, ko “gara takā” radi,
Bet varbūt vērtības ir šādi transformētas?…
*
Tu, senais, biji tuvs man garā,
Bet citi ceļi tev bij’ ejami.
Ne man būs spriest par tavu izvēli,
Vien paliek cerība, ka neej aitu barā…
*
Jo aitām vienmēr līderis ir “dievs”,
Un ja šis “gods” tev pārbaudījums nepārvarams,
Tad izdzīvo ar to līdz pašam galam,
Lai tālāk ietu Savu Ceļu viens.
/Aija Štube/
***
***
Mana māja ir viss, ko sevī kā vērtību nesu.
Un neizpostīs to nekad, neviens.
Viss ļaunais zūd vai arī es to dzēšu,
Un visa Zeme zied, kur sniedzas skatiens…
/Aija Štube/
***
***
Es šokolādes saldējumu pirkšu
Un ceriņziedu vannā mirkšu –
Tā šodien lutināšu sevi,
Ja tādu iespēju man devi…
*
Nav nevienas ilūzijas,
Puspievērtas žalūzijas…
Smaržas reibina,
Kaislībās vedina…
*
Tevi ja sauktu,
Abi tad trauktu
Tur, kur līksmo nenoguris
Mūžīgais Pavasaris!
/Aija Štube/
***
***
Miega aizmirstības dzelmē aicina
Tos, kas guruši – miera alkst.
Sapņi tik reāli iegrimt tur steidzina,
Pēc kā dvēsele sapņo un salkst.
*
Vasaras ziedi uz mana galda
Priecē un reibina, aizmirsties ļauj.
Tad, kad sirdī izsalkums valda
Smarža šī apbur un cieši skauj.
*
Atceries savu būtību seno.
Neļaujies reibonim nomodā!
Visu, kas neredzami mūs vieno,
Dvēseles kausā jāsaglabā.
*
Dzer no šī Kausa atmiņu vīnu,
Uzzini visu – kas esi, kāpēc!
Zinu, ka daudzos tas izsauc vien smīnu.
Vēl viens iemesls – darīt tāpēc!
/Aija Štube/
***
***
Satrakojies viesulītis
Nes pa gaisu sapņu pilis –
Aiznes mājiņas un tempļus,
Aiznes graustus, izgāztuves,
Aiznes dārzus aizaugušus,
Aiznes ērtās dzimtas mājas,
Aiznes baznīcas un krustus,
Aiznes budas statuetes,
Aiznes nelaimes un postu,
Aiznes sāpes izsāpētas,
Aiznes uzmācīgas domas,
Aiznes visas svešās lomas,
Aiznes neticību rītam –
Aiznes prom uz tālu malu
Nosauktu par Nāves salu.
Paies laiki – aizmirsīsies
Zaudējumi, postījumi.
Jaunā rītā
Jauna saule
Uzlēks
Jaunā Pasaulē!
/Aija Štube/
***
☼
Kā tu vari zināt,
Kādi ir mani rīti?
Kādus smagumus cilāt
Kur atpūsties brīdi?
☼
Varbūt es redzu gaismu
Vistumšākajā logā.
Varbūt es dzirdu dziesmu
Visdrūmākajā klusumā…
☼
Varbūt man jūsu prieki
Kā sērīgi kapu zvani…
Varbūt tie, kas jums lieki
Ir labākie draugi mani…
☼
Skaties savā dvēselē
Kamēr noreibs galva.
No tās dzelmes dziļumiem,
No tās bezgalības…
/Aija Štube/
☼
***
Dienā,kad trakais profesors
Izvilka no kolbas ievziedu zaru,
Kurš simbolos runā,
Es nolēmu notēlot
Lielo Lomu klusēšanā.
Tai dienā ievziedi
Simboliski sabira
Manā Uguns Grāmatā
Un sadegot rūgti
Stāstīja kaut ko
Par nelaikā un nevietā ziedēšanu.
Bet profesors atklāja
Jaunu formulu
Ar ievziedu simbolu šifru,
Jo viņam bij’ svarīga
Ziedēšana kolbā un
Viņš bija traks…
/Aija Štube/
***
rudraija 