***
Jau gadus divdesmit es neesmu vairs šeit,
Jo tas, ko redzi – ilūzijas, čaula, pārpratums…
Vai pateiks kāds, kā pareizāk bij’ toreiz lemt,
Ja padomdevēji tik pārgudri un tomēr sevī maldās?
*
Jūs visu mūžu maldāties, bet ticat,
Ka lēmumi ir patiesība, jūtas – īstas…
Ar maldu “radiniekiem” biedros, citus nicinat
Un brīnaties, ka apkārt naida daudz…
*
Tu – dvēs’le – viena nemaldīgi Ceļu zini,
Caur viltus labirintiem, akmeņiem Tu audz!
Un kas par to, ka šajā apburtajā zemē
Tavs aicinājums nepazīts, un “Būt” nav ļauts?!
*
Jau gadus divdesmit tu uzticīga visam,
Kas ārpus laikiem, telpām, mūžībām…
Un varbūt tāpēc, redzot kādu dziestam,
Tu atkal atjauno, no aizmūžībām cel…
*
Bet pasaule šī apburta ar laiku –
Kam turēt to, kas atņemts tiek tāpat?
Tu nogriez atņēmējiem visu tvaiku
Un skaties – dvēsele vēl ir tepat.
/Aija Štube/
***
rudraija 