***
Kad mana gaisma
Saplūst ar tavējo,
Mēs uz brīdi
Kļūstam par sauli
Katrs savai pasaulei.
/Aija Štube/
***
***
Man patīk tavi minējumi un piesardzība,
Lai gan tie liecina, ka saikne ir atkarība…
Visam savs tiekšanās un notikšanas laiks.
Pret tevi pagriezts saulrītu un ziedu vaigs.
*
Tu lasi ziņas no maijrozīšu lapām
Un citām ziedoņa dāvanām labām.
Ceriņi vāzē novīta, laimīte palika –
Dziļi apziņā, sirds kambarī ieslēgta.
/Aija Štube/
***
***
Šo dzīvi tu mīli vairāk
Par visu, kas tajā ir dzīvs,
Un kas gan būt var vēl daiļāk,
Ja garā esi tu brīvs?
*
Vien mēģini iemīlēt dzīvo,
Kas apkārt tev čalo un dzied.
Dzīvi var atdot par brīvo,
Bet dzīvība zaļo un zied!
*
Bez noteikumiem tā dāvā
Tev visu sevi un vēl…
Vien nesēdi puskrēslā blāvā
Nāc ārā, kur paSaule kvēl!
/Aija Štube/
***
***
Spožums un posts ir tas, kas tev nemieru rada,
Bet pievilts tavs gars, jo nebija senatne tāda,
Par kādu tev stāstīja tā, kura fantazēt prot.
Tavam garam tā važas, ne patiesu brīvību dod!
*
Aizmirsti visu, kas teikts un ko vēlies dzirdēt!
Tad parasti stikliņi pārstās kā dimanti mirdzēt.
Viltus vieduma stāstniece sen jau to visu zin,
Bet atklāt kārtis tā nevar – šo dzīvi tā plaši svin.
*
Bet viss tavā ziņā – mieru vai nemieru svērsi.
Ko pļaut esi taisījies, pašlaik to kaislīgi sēsi…
Cik brīva ir griba, tik nebrīvs ir paša prāts,
Vai savaldīt spēsi to? – tieci tu uzrunāts!
/Aija Štube/
***
***
Plūcu salijušos ceriņziedus
Un saņemu ceriņdušu uz galvas.
Šonakt skatīju sapņus viedus –
Kuros izdalīju visiem balvas!
*
Kādam par to, ka gudrību sējis,
Kādam par klusēšanu.
Cits lielu dārgumu nosargāt spējis,
Dažs nebeidz Brīnuma meklēšanu.
*
Katram tiek balva, jo Ceļā esot
Notikumi zaigo un mirdz.
Kādam krustu uz pleciem nesot,
Kādam tiek atklāsmju dzirksts!
*
Dāvāju prieku priecīgajiem,
Lai tie pazītu, kāds tas ir īsts.
Dāvāju skumjas bēdīgajiem,
Lai tie beidz gausties un rodas reiz spīts!
*
Vēstījumi nekliedz uz masām:
Klausies, ko teikšu caur tevi!
Galvenais tas, ko Sirdīs mēs lasām,
Klausoties Klusumu sevī!
/Aija Štube/
***