***
Vai sastapšu es Tevi sapnī savā,
Kad ēnu labirintos apniks vienai klīst?
Vai varbūt tikšu ievilkta es sapnī Tavā,
Kur violetas saules staros smieklu lietus līst?
Bet varbūt pacelsimies pāri mūsu laikiem,
Kur viltus vērtībām par dārgumiem liek saukties?
Un pārpasaules klusā lapenītē,
Spēsim Sirdij rotaļā ar Sirdi ļauties?
/Aija Štube/
***
***
Rūnu vārti pavērās –
Ieskatīties ļāvās.
Redzēju kā apjukušie cits pie cita kļāvās.
Tauta pārāk vadāma –
Drīz Gans jums atradīsies,
Bet neticiet, ka tas būs “labais gans”,
Kam akli noticēsiet.
To drīz vien nožēlosiet,
Bet par vēlu būs –
Jūsu zemes drīz par Svešo īpašumiem kļūs,
Un jūs tiem kalposiet,
Par viņiem balsosiet,
Ja kalpa gars ir gēnos
Un dieviņš saprātu
Nav dusošajiem devis.
Un katrs parādīs, ko viņa dvēs’le slēpj –
Ar ko tie savus viltus pavedienus vērpj.
Ja esi Cilvēks – sirdī brīvs,
Tad dzīvosi kā vienmēr,
Jo zini – brīvam Gars ir dzīvs
Un patiesību saprast spējīgs.
Tas Vārdu atšķirt spēj no tenku sievu mēlēm.
Kas pakļaujas ikvienam nozombētam prātam.
Ir bijis laiks, lai iemācītos pastāvīgi spriest
Un Liktens stūri pie Savējiem griezt!
/Aija Štube/
***
***
Trejdeviņi zibeņi nāks pār tiem,
Kas gvelž par tautas labumu,
Bet paši savus murgus nekontrolē
Un prāta aptumsumā
Cilvēkus sāk vajāt
Par neko!
Tāds pateiks savam asinssunim:fas!
Un kādu saplosīs,
Ja saimniekam tas izpīpētos gļukos
Ir ticis garu iestāstīs,
Un viņš vēl uzskatīs
Par taisnību ka cīnās…
Pirms citu tiesāt ej,
Pats savu pūķi uzvari,
Lai apziņa top skaidra
Pašos pamatos,
Lai redzi, kas ir kas,
Un manipulatoru idejas to neskar!
Bet lāstu nesēji, teicēji un izplatītāji
Tos trīskārt saņems atpakaļ
Lai notiek tā!
/Aija Štube/
***
P.S. Šis tapa sakarā ar kādu personu, vārdā ARTIS Bērziņš PĒRKONS卐, kurš mani vispirms draugos uzaicinājis, kādu dienu, bez jebkāda iemesla, sarīkoja pret mani “raganu medības” – nozaga manu fotogrāfiju no profila, un publiski, norādot uz manu profilu, aicināja mani vajāt. Par lāstiem vēstulēs, uz kurām pat neatbildēju, šeit neminēšu neko. Dots devējam atdodas tik un tā.
***
Tev divi dūži kabatās
Un trešais trumpis rokās.
Pa dzīves ceļu droši ej,
Un viss tev labi sokās.
*
Dzīvē šai ir viss uz spēles likts,
Un atklājas, kas labs tev un kas slikts.
Ir dzīvē trumpju simtreiz vairāk vajadzīgs,
Lai izšķirtos, kas derīgs un kas nederīgs.
*
Ir dzīves spēle simtkārt lielāka,
Un zaudējumu nasta daudzkārt smagāka.
Tad dzīvo vien kā lielā spēlē jāspēlē –
Citiem neveiksmes, sev veiksmes novēlē.
*
Bet nāks reiz atpakaļ tev neveiksmīgā kārts,
Un būsi zaudētājs tik nicināts un bārts.
Ne vienmēr tev “trīs kārtis” prātā būs,
Un dzīvē tādēļ ļoti grūti kļūs.
*
Tad atceries, kā tevis dēļ reiz krita
Kāds cits, kas nedaudz zemāk mita.
Ļauj viņam mazliet augstāk pacelties,
No veiksmes kausa drusku pasmelties.
*
Tad nevajadzēs laimes kārtis trīs,
Tev laime smaidīs, pats tu būsi brīvs.
Tik citam palīdzot var prieku gūt,
Par nesavtīgu spēlmanīti kļūt./1987/
/Aija Štube/
***
***
Bija, pazuda ļaunais, naidīgais –
Atskrēja, sagrāva, iznīcināja
Krustu ceļus – baltus, pelēkus.
Vai par daudz, vai par maz?
*
Gan jau atkal aizmirsīsies,
Gan jau nepiepildīsies,
Tikai kādu nakti pamodīsies
Nedzēstās slāpes..
*
Bet patreiz, kā arvien
Bezdibeņi vilina –
Noreibinoši, atdzīvinoši
Sirdī sitas debess pulss. /1985/
/Aija Štube/
***
***
Smaidi par šo brīdi
Un pasaulē nebūs par ko skumt.
Smaidi šai brīdī klusajā,
Ko sauc par dzīves galapunktu.
Tu jau zini, ka tas nav viss –
Aiz robežas kāds tikko piedzimis.
*
Izjūti to, ko izjūt cits,
Dari, ko darīt liek tava sirds.
Nekliedz pret neprātu, nebīsties
Neviens tevim pretī nestāsies.
*
Domā par sauli, kas pār augstceltnēm lec,
Domā par miglu, kas pasauli sedz.
Izvēlies ceļu pats sevī
Citi spriedīs, klausoties tevī.
*
Cīnies par savu Es,
Neveiksmes uz pleciem nes.
Būs tev reiz dzīvē viss –
Nav bezgalība mirklis šis.
Uz dižkoka celma
Jaunas atvases augs,
Dzīve uz pilnību sauks.
*
Zeltaina migla, sudrabots stars
Caur manu logu iespīd un mirdz.
Lai dzīvē prieks un bēdas mijas,
Tik vienaldzību projām triec.
*
Pelēka migla debesīs –
Kas Sauli no gūsta iznesīs?
Šķiet veselu mūžīgu nespīd vairs tā,
Un dzīve paiet pelēcībā.
*
Atmoda ir melnās tumsas šķēlums,
Tā ir kā asa bulta dvēselē.
Tā nogalina tumsu katrā sirdī,
Tā rada nemieru un priekšnojautas.
*
Vai tumsa ir ļauna vai laba?
Duāla ir tās daba.
Tumsā ir vēl nemodusies gaisma
Tumsa ir tīrums, kur sējama zvaigžņu pļava.
*
Es sveicu Sauli – mirdzošu un jauku,
Skrien prieka vilnis pār Latvijas lauku,
Smaida man rīts kā magone sārta,
Skan dziesma debesīs sacerīta!
*
Ak, laidiet mani vaļā –
Es gribu viena būt,
Un tā kā jasmīnzariņš
Par saldu smaržu kļūt!
*
Laimi meklēt neej, draugs.
Pienāks laiks, un tā atnāks,
Kad dvēsele darboties sauks.
Iztaisi laimi pats –
Tā apbruņos katru vīru,
Īstākas nebūs par brīvu.
Saglabā tik garu dzīvu!
*
Rēc motori pilsētā skaļā,
Kur mašīnu okeāns peld
Pa ielu betona upēm,
Un cilvēki nonāk šai transā…
*
Es pieradu pie tā, ko tukšums dvesa,
Jaunā dzīve jaunus spēkus nesa.
Ir drosme jau atkal man cīnīties,
Par pasaules kontrastiem brīnīties.
*
Sanāciet, sanāciet, visi, visi:
Tie, kas mīl, tie, kas nīst,
Tie, kas bez mērķa apkārt klīst,
Tie, kas vāji, tie, kas stipri,
Skeptiski un apgaroti!
No jūsu mazajām dzirkstelītēm
Kopā radīsim lielu liesmu –
Sadedzināsim viltus pasauli!
/Aija Štube/1989/
***
***
Tur tālumā aiz pelēkajiem dūmiem,
Aiz kalniem melnajiem, kas sirdi spiež,
Es redzu baltu apvārsni,
Aiz tā mirdz spoža zvaigzne
Vientulībā – kā tūkstots Saules!
Un mazu atspulgu es savā sirdī redzu.
Zvaigzne nesasniedzamā un tālā,
Bet tik savādi un apskaidroti tuva,
Ka viņas siltumu un elpu sevī jūtu.
Tu mirdzošā, tev pretīm dodos droši,
Vien Zemes pievilkšanas spēks man neļauj pacelties,
Un dūmi pelēkie vēl acīs kož, liedz redzēt tavu sirdi.
Ceļu rādi, mana Rīta zvaigzne,
Ar siltu prieka vilni apskaidro!
Tad spēšu pārlēkt aizām melnajām un bezdibeņiem,
Pat nemanot, ka tā bij’ nāve dažiem.
Tu – Nemirstība. Tev es ticu.
Es – sirdī nemirstīga, tevī iet mans ceļš.
Tik nepievil un neizgaisti dūmos,
Caur tiem man klīstot, bieži spēki zūd.
Un ja pavisam tevi pazaudēšu,
Es atradīšu tevi pati sevī,
Un pacentīšos noticēt pat tam!
/Aija Štube/1989/
***
***
Mācies smaidīt klusā stundā
Tad, kad ceriņziedā laime mirdz.
Nevajag domāt, ka zeme nav Laimes Mātes māja –
Pagurušais reiz piecēlās un tālāk ceļā gāja.
Viņš neticēja, ka galā to sagaida nāve,
Jo nāve nepastāv ziedošā pasaulē –
Tad jau ik sapnis ir nāve…
Nāve pastāv cilvēku iztēlē,
Bet mūsu priekšā ir izvēle.
Plašā dzīves jūrā peldam,
Pašā dziesmas centrā dejojam,
Gaisā kā puteklīši virmojam –
Laimes bērni šajā pasaulē.
Mūsu gals ir jaunā Sākumā!
/Aija Štube/1987/
***
***
1.daļa
Mana sapņu celtne, kaut tik dižena un smalka,
Ir kā pasaka, kā fatamorgāna.
Tā vien garu dara priecīgu un brīvu,
Bet uz Zemes sapņu tēli gaist.
*
Ja mēs paši būtu pasakaini tēli,
Ja mums mērķis būtu domās pilis celt,
Tad jau sen šeit paradīze zeltu
Un par ciešanām pat domāt būtu grēks.
*
Tomēr pašlaik mītam mūra celtnēs,
Kur ik akmens reālāks kā Dievs.
Tādēļ lēnām un ar pacietību lielu
No akmeņiem būs paradīzi celt!
*
Var jau būt, ka elle ir šī Zeme,
Var jau būt, ka paradīze – sapnis vien,
Reiz tomēr sapnis īstenība kļūs,
Tad paradīze Zemes virsū būs!
*
2.daļa
Kur bija Sākums un kur ir Gals?
Šī celtne bezgalīgi augsta!
Mana ideja bija mūžības prieks un augšupeja,
Bet tu teici – tai neesot pamata.
*
Un tu liki to uzcelt no akmens un māliem.
Sākās Lielais Darbs.
Es sevi izsvaidīju nebūtībā
Un mans veselums kļuva sīks un slims.
*
Es biju Viss – ik daļiņā ir viss,
Bet savākt kopā tās ir bezgalīgi smagi-
Es varu zaudēju, kas bija nebūtībā,
Nu iegūstu, ko Nemirstība sauc.
*
Lielais Darbs ir tikai sakumā.
Tas paveikts tiks viena mirkļa mūžībā,
Lai jaunam Darbam pamatus liktu
Un tā bez gala tālāk – Pilnībā tiktu.
/Aija Štube/1988/
***
***
Nemeklē mani šeit –
Mani šeit atrast nevar.
Meklē saules starā,
Meklē rasas lāsē.
Līdz ar spāri zīda spārniem lidoju,
Un kā taurenis pa ziedu pļavu siroju.
Nemeklē mani šai zemē –
Es esmu tajā, ko nepamana,
Kam cauri iet,
Kur vakarā klusi saule riet,
Un ziedputekšņus bites aplūko.
Raiba, raiba ir pasaule plašā.
Nemeklē mani pilsētā, ielā skaļā,
Nemeklē vārdos –
Es mītu klusumā
Un zilo ezeru dzīļu dziļumā,
Debesu plašumā,
Upes dzidrumā,
Kalnu baltumā,
Mākoņu augstumā –
Es mūžam domu lidojumā!
/Aija Štube/1988/
***
rudraija 