Tag Archives: sirds

by

Deja vu…

Image

***

Un atkal krustcelēs ir mana tauta,

Tās daļa “izsūtīta brīvībā”…

Un tam, ka nav neviena nenokauta,

Varbūt ir upurēts jau sen par daudz…

*

Par daudz ir ticēts tam, ko saka

Tie svešie “labvēļi”, kas uzspiest prot

Šai tautai varaskārus valdoņus,

Kas maskarādēs veikli tērpus maina.

*

Ko tauta gaida? Savu Vadoni?

Kas pateiks priekšā, kas ir labs, kas nē?

Bet iespējams, ka jāmodina Varoni

Sev Sirdī, sirdī – Cilvēcē?!

*

Jo Varonis ir paša brīvā griba

Un paša atbildība brīvā dvēselē,

Bet Dvēsele jau visu Redz un Saprot,

Ka Cilvēks mieru negūst karojot.

*

Bet krustceles stāv vaļā svešiem vējiem –

Ar labējiem vai kreisiem kopā iet?

Ir tikties laiks ar “svešiem” savējiem,

Kad tuvinieku pilīs greznie vārti ciet…

*

Šis apjukums: ar ko? par ko? Kāpēc?

Ir atgriezies kā senā dežavū…

Bet varbūt tā ir vētra ūdensglāzē

Un visu skaidros TV “Bez tabū”?

*

Bet dzelmes dziļumā ir miers un klusums.

Tur saknes dzīvo visam, kam ir Gara Spēks.

Tur izzūd viļņu ņirbas laicīgs satraukums,

Un it ne nieka nespēj kara spēks.

/Aija Štube/

***

by

Melna…

Image

***

Melna, melna Likteņupe

Jau no rīta Saulgriežos;

Virs tās upes debess smaga

Miljons sāpju mākoņos.

*

Melna debess, melna upe,

Melna gaisma spokojās:

Šai dienai viena sāpe –

Ieriebt tiem, kas jokojās.

*

Jokojot par citu sāpi,

Savu mazāk sajūtat?

Vai uz Stikla kalna jākāpj,

Citiem lauskas atstājot?

*

Kur palika sirdsApziņa

Nekļūdīgi jūtošā,

Ka pār citu galvām kāpjot,

Ejat ceļā postošā?

*

Melna, melna sirdsApziņa

Stikla zārku apsargā.

Tai bij dots uzdevums

Nelaist Dvēs’li pastaigā…

*

Melnas domas, melni darbi

Cenšās Gaismu apmelot,

Redzot savu atspīdumu

Baltās Dvēs’les spogulī.

*

Baltā Dvēs’le dubļus brida,

Saltas sirdis sasildot;

Dzīves vētrās notraipīta,

Savējo nepazīta…

/Aija Štube/

***

 

by

Sirdī kurts ugunskurs

Image

***

Es aizgāju palīgot

Uz seno Spēka vietu.

Tur uzZied Uguns puķe

Pašā Jāņu vakarā.

*

Ja gribi – ejam

Saulgriežu dejā,

Uguns sejā

Raudzīsimies!

*

Gaišu guni naktī kūru,

Lai redz mani tuvinieki.

Daudzi tuvi neredzēja

Biezokņos maldoties.

Ieraudzīja sveši ļaudis –

Izrādās – Savējie!

*

Ja tu mīli Dievu, dabu,

Daudz par to nerunā;

Nodzīvo savu dzīvi

SirdsApziņā klausoties.

*

Ja tu soli, tad izdari,

Netenko kā grafomāns.

Paies laiki, zudīs vārdi,

Paliks darbs, kas padarīts.

*

Saki – liels zinātājs,

Grāmatnieks, filozofs?

Kur bij’ tava zināšana,

Kad otram jāpalīdz?

*

Mūžameža dzīlēs,

Pīlādžzaru spīlēs

 Atstāšu tavus

Ļaunvēlējumus.

*

Sensāciju kārie

Iet visiem pāri…

Es smejot pavēroju

Ziedu pļavā sēdēdama.

*

Es meklēju domubiedrus

Cilvēcības praktikai.

Vēl līdz šai dieniņai

Dažus, retus satikusi.

*

Svētki nāca, svētki gāja,

Sajūtās, atmiņās

Vērtīgo saglabāja

Sirdī kurts ugunskurs.

/Aija Štube t.dz.ritmos/

***

by

Lidojums

Image

***

Uz mežiem un pļavām,

Ezeriem, upēm un jūru

Mans sapņu ķermenis lido;

Pār pilsētu celtnēm un Gaismas pili,

Pār civilizēto un snobisko.

Tas nolaižas saulainā pļavā –

Sirds līksmo par dabisko,

Un ziedi birst svētvietā –

Miljoniem krāsainu dzīvību

Uz dabas stīgām spēlē,

Un visam atrodas vieta

Atvērtā dvēselē.

/Aija Štube/

***

by

Senais

Image

***

Kam, senais, manā sapnī nāc un viltu runā?

Tev sen jau tūkstoškārtām mainīgs prāta vējš.

Tu nāc ar pārliecību savu, citus līdzi saucot,

Bet drīz jau pats pret “savējiem” cel ieroci…

*

Tu manā sapnī biji apmaldījies…

Tev skatiens šaudīgs, pārliecības trūkst.

Vai simtreiz griežoties ap savu asi,

Tu centru sevī nesāc pazaudēt?

*

Es redzēju – ar ikdienību kaujies,

Un senie mērķi jau vien atmiņas…

Tu apkārtplūstošajās straumēs ej un ļaujies,

Lai tevi nes, vien apej akmeņus…

*

Ar mani runāji, bet nebija tev vārdu,

Ar kuriem sirdi aizkustināt spēj.

Tev tīk vien ērtības, ko “gara takā” radi,

Bet varbūt vērtības ir šādi transformētas?…

*

Tu, senais, biji tuvs man garā,

Bet citi ceļi tev bij’ ejami.

Ne man būs spriest par tavu izvēli,

Vien paliek cerība, ka neej aitu barā…

*

Jo aitām vienmēr līderis ir “dievs”,

Un ja šis “gods” tev pārbaudījums nepārvarams,

Tad izdzīvo ar to līdz pašam galam,

Lai tālāk ietu Savu Ceļu viens.

/Aija Štube/

***

by

Vārti

Image

***

Karstums karsē vēsos prātus –

Karstajiem – viss ierastāk.

Ļaudis maršē, meklē Vārtus,

Jautājot – ko iesakāt?

*

Vai jūs ziniet, kur tos meklēt,

Ja jums CeļaZīmju nav?

Bet varbūt ar labām sekmēm

Sen tos sasnieguši jau?

*

Nu tad atļaujiet man vaicāt:

Kādēļ sirdīs aukstums tāds?

Vai jūs īsto ceļu veicāt –

Varbūt maldinājis kāds?

*

Saule – karsta, polos – auksts,

Bet pa vidu mājīgs siltums

Aicinošs un uzrunājošs,

Starojošs no dzīvas Sirds.

/Aija Štube/

***

by

Mātei

Image

***

Tu radītāja – dzīvības devēja,

Apzināti vai nē,

Bet tu radi jaunas pasaules

Un virzienu tām dod –

Uz kurieni attīstīties:

Pēc mīļuma, dailes un labā,

Vai slavas, naudas un varas dzīties?

Bet varbūt šo izvēli izdarām paši,

Ja gadās šai pasaulē pamaldīties?

Un varbūt viss notiek mainoties,

Jo dzīvē nav sastinguma.

*

Lai kā arī būtu ar cilvēku dzīvi

Un ceļu, pa kuru tiem iet,

Es vēlos tev pateikties, māt,

Ka sirds tava mīl un cieš,

Ka esi, kāda esi,

Un, ka tādēļ esmu es!

***

/Aija Štube, 11.05.14.- Māmiņu dienā/

*