***
Kad domās mani apciemo,
Tad ērkšķu krūmi liesmo,
Jo Uguns tava būtība –
Tu nespēj savādāk.
Bet savādāk ir vienkāršāk,
Kad doma domu dzen,
Un sākas atkal ikdiena,
Kas drīz taps vakardiena.
Vien tavu domu liesmojums
Ir pāri lidojums
It visām dienas klapatām
Un viltus lamatām.
/Aija Štube/
***
***
Pārāk paļāvīgas jūsu sirdis –
Vēl sāpes nejutušas vaļā stāv…
Vai arī daudz pieredzējušais prāts
Ļauj, lai pieredzes daudzums tiek krāts?
*
Pārāk gudras jūsu domas –
Vai tikai tās nav no grāmatu Guru?
Varbūt tos citējot, atklāsmes rodas –
Šo pieredzi uzkrāt daudzi tālumā dodas.
*
Pārāk nopietni jūsu vaigi…
Vai zināšanu smagums liek skumt?
Reizēm der palaist pa vējam tās maigi,
Lai ikdienā izdodas nepagurt!
/Aija Štube/
***
***
Vēji pārvēršas vētrās – koki liecas un lūzt,
Ūdens līmeņi ceļās – barjeras pārplūst un grūst.
Avārijas ik ziņās – ietriecies, pakļuvis, miris…
Franči ar teroru cīnās – kādam “aizbraucis širmis”…
/Aija Štube/
***
***
Šonakt sapnī dubļus nebridu –
Balts palags tiem pāri bij’ klāts.
Zinot, kas apakšā, ceļš mans bij’ balts.
Ko tas nozīmē? – vaicāja prāts.
Spēks, kas ikdienā kalts
Palicis nesamalts!
/Aija Štube/
***
***
Varbūt tu jūti un dzirdi,
Kā zibens izskrien caur sirdi?
Varbūt tā vēl ir šeit un dzīva,
Vai pacelties gatava – no ikdienas brīva?
*
Varbūt es velti cenšos paturēt
To, kam jāiet, to nevajag atturēt
Ne no bezdibeņu vilinājuma,
Ne saldo ilūziju valdzinājuma.
*
Tam mierīgi jāiziet cauri
Pat, ja finišā negaida lauri,
Bet arī skrambas un rētas
Ir tavas pieredzes vērtas.
*
Lai tie, kas vēl ikdienā – melš,
Tev priekšā ir bezgalīgs ceļš,
Jo tagad tev jauna Sirds,
Un tiem, kuri Redz, tā mirdz!
/Aija Štube/
***
rudraija 