***

Kam, senais, manā sapnī nāc un viltu runā?

Tev sen jau tūkstoškārtām mainīgs prāta vējš.

Tu nāc ar pārliecību savu, citus līdzi saucot,

Bet drīz jau pats pret “savējiem” cel ieroci…

*

Tu manā sapnī biji apmaldījies…

Tev skatiens šaudīgs, pārliecības trūkst.

Vai simtreiz griežoties ap savu asi,

Tu centru sevī nesāc pazaudēt?

*

Es redzēju – ar ikdienību kaujies,

Un senie mērķi jau vien atmiņas…

Tu apkārtplūstošajās straumēs ej un ļaujies,

Lai tevi nes, vien apej akmeņus…

*

Ar mani runāji, bet nebija tev vārdu,

Ar kuriem sirdi aizkustināt spēj.

Tev tīk vien ērtības, ko “gara takā” radi,

Bet varbūt vērtības ir šādi transformētas?…

*

Tu, senais, biji tuvs man garā,

Bet citi ceļi tev bij’ ejami.

Ne man būs spriest par tavu izvēli,

Vien paliek cerība, ka neej aitu barā…

*

Jo aitām vienmēr līderis ir “dievs”,

Un ja šis “gods” tev pārbaudījums nepārvarams,

Tad izdzīvo ar to līdz pašam galam,

Lai tālāk ietu Savu Ceļu viens.

/Aija Štube/

***