***
Pavasar’s ievziedu ratos
Ar ceriņiem pamādams aizjoņo,
Vasara spoguļodamās
Savos dabas skatos
Līdz ar mums ik dienu soļo.
*
Papeļu pūkas uz ielām
Un istabās dejo.
Trauslie jasmīni reibinot zied,
Putni koros un pa vienam dzied,
Bet kāds par to visu dzejo.
*
Aiz sevis atstājot pilsētas dunu skaļo,
Mežā uz krituša koka apsēžos,
Veros tauriņu haotiskajās dejās
Un šķiet – viņi klusiņām smejās
Aiz prieka, ka apkārt pasaule zied un zaļo.
/Aija Štube/
***
❀❀❀
Visu mūžu kādu lūdzu –
Aizved mani tur, kur nesāp,
Tur, kur liktens bultas neskar
Atjaunoties palīdzot…
❀
Katram savas dzīves rūpes
Neļauj otru pamanīt –
Pasniegt roku,uzmundrināt
Tad, kad skumjas purvā dzen…
❀
Es kā jasmīns uzziedēju –
Reibinot, žilbinot…
Zarus lauza liktens roka
Ziedus dubļos birdinot…
❀
Jauns ir jūnijs, jauni ziedi,
Jauna senā smarža plūst
Un kā ledus stars pret sauli
Liktens roka pati lūst.
(Aija Štube)
❀❀❀
Neliels jampadracis un mans dzejas kopkrājumiņš – izdots un saņemts!
***
Likteņa trauslie ziedi…
Izvēlētās pieredzes cena –
Neliels jampadracis
Un atkal viss kātrībā.
*
Kas bija, tam bija jābūt,
Jo pagātni neatgūt.
Ja tā būtu bijusi cita,
Cits būtu arī stāsts.
*
Tā tikai epizode
No dzīves, kas turpinās.
Un daudzšķautņaini rādās
Tie tēli, kam sekojam pēdās
Gan bēdās, gan priekā, gan mierā –
Tik dziļā kā Mūžība.
/Aija Štube/
***
***
Karstums karsē vēsos prātus –
Karstajiem – viss ierastāk.
Ļaudis maršē, meklē Vārtus,
Jautājot – ko iesakāt?
*
Vai jūs ziniet, kur tos meklēt,
Ja jums CeļaZīmju nav?
Bet varbūt ar labām sekmēm
Sen tos sasnieguši jau?
*
Nu tad atļaujiet man vaicāt:
Kādēļ sirdīs aukstums tāds?
Vai jūs īsto ceļu veicāt –
Varbūt maldinājis kāds?
*
Saule – karsta, polos – auksts,
Bet pa vidu mājīgs siltums
Aicinošs un uzrunājošs,
Starojošs no dzīvas Sirds.
/Aija Štube/
***
***
Ir pagājusi mūžība kā diena.
Izmirkušo ceriņziedu
Blūzu klausos viena,
Ne vārda nesakot,
Neko priekšā nečukstot –
Jau laižoties uz dusu tik klusu,
Cik klusu paiet viena diena
No manas mūžības.
/Aija Štube/
***
***
Ceriņos laimīti nemeklē,
Meklē to sirdī savā.
Cikos ir ceriņu laiks?
Brīšos, kad zied tava sirds!
***
Ceriņu cerības
Ceriņziedu laikā
Cerīgi plaukst…
***
/Aija Štube/
*
***
Uguns burti, melna nakts.
Kas bij burtu rakstītājs?
Ne tas mags, ne tas burvis,
Tas bij Vārdu zinātājs.
*
Es izdzēru ziedu rasu
Saullēktā skatoties.
Tā es tavu dzīvi lasu
Starp rindām veroties.
*
Smagi, smagi ceriņzari
Samirkuši lietavās.
Vai nav smagi dzīvi nest
Div’ mazās riekšavās?
*
Es atradu zelta birzi
Sudrabā staigājot.
Zelta zaru skaras šķirsi
Sidrabiņu atrodot.
*
Ārā mitri, ārā auksti –
Nāc manā istabā.
Ienākot necilā
Vakardienas kankariņus.
*
Šodien mirsi, rīt piedzimsi
Jauna, brīva, laimīga.
Kam būs žēl, tie runās:
Tu pie visa vainīga! 🙂
*
Man palika garlaicīgi
Zinātniekus klausoties.
Klausījos, ko stāstīja
Ābeļziedu pumpuriņi.
*
/Aija Štube,13.05.14./
***
***
Ne slikta, ne laba
Tāda ir standatrtcilvēka jūtu daba…
Vienkārši galva sāp no asiem vārdiem,
Vienkārši zeme līgojas no tālu šāvienu dārdiem,
Krūškurvī zombēta žurka grauž,
Matos savādi zirnekļi tīmekļus auž,
Kāds kādam, kāda vārdā kaulus lauž…
Un kādam tā dzīvojas –
Ne labi, ne slikti – terminu nav,
Tāpēc tos nemeklēšu –
Neraudāšu – paklusēšu…
*
Sāls ūdens
No manām acīm
Plūst uz sālsūdens
Rezervuāriem,
Un kādreiz es saucu
Acis par vārtiem
Pa kuriem saplūdīs šie ūdeņi
Asaru jūrās.
Jo sāļākas asaras, jo labāk –
Nāves jūrā nenoslīkt…
/Aija Štube 12.05.14./
***
***
Tu radītāja – dzīvības devēja,
Apzināti vai nē,
Bet tu radi jaunas pasaules
Un virzienu tām dod –
Uz kurieni attīstīties:
Pēc mīļuma, dailes un labā,
Vai slavas, naudas un varas dzīties?
Bet varbūt šo izvēli izdarām paši,
Ja gadās šai pasaulē pamaldīties?
Un varbūt viss notiek mainoties,
Jo dzīvē nav sastinguma.
*
Lai kā arī būtu ar cilvēku dzīvi
Un ceļu, pa kuru tiem iet,
Es vēlos tev pateikties, māt,
Ka sirds tava mīl un cieš,
Ka esi, kāda esi,
Un, ka tādēļ esmu es!
***
/Aija Štube, 11.05.14.- Māmiņu dienā/
*
rudraija 