***
Pilsētā uzradusies banda – vārdu un ideju zagļi.
Tikai iepīti driskās, lēti un neīsti augļi…
Sanāk šiem marodieriem, pasteigties, ja nu kas…
Tāpēc mērkaķa tempā grāmatas izdotas.
Nav pirmavotiem žēl, tikai žēl pašu ideju zagļu;
Ja nu vārdu vietā, kāds paņem tiem citu kaut ko?
Citu – vērtīgāku, bet tāda būs viņu karma,
Jo tā tas Dabas likums darbojas.
Vēlāk daudzi tomēr labojas.:)
/A.Š./
***
***
Es balsoju par Sauli
Šai paSaulē –
Zemē zem Saules,
Kur visi mēs esam
Mazliet pamesti,
Kamēr atMostas
Katra sirdsSaule.
Tad paZūd pasaule.
Ir tikai Sirds, Saule
Un Mīlestība
Mūžīgā apskaidrotībā
Tagad un šeit.
/Aija Štube/
***
***
Kur tu esi saulīte?
Diena bez tevis skumīga…
Kur tu esi vasariņa?
Neviena nav runīga…
Laikam pavēlēt nav lemts
Vismaz mums,
Vismaz šobrīd,
Vismaz šovasar.
Varbūt drīz spiedīsim pogu
Ar uzrakstu: Vasara!
Un atvērsies programma
Ar siltu, saulainu laiku.
Kad laukiem vajadzēs lietu,
Atkal spiedīsim pogu…
Bez publiskiem ziņojumiem –
No saviem viedtālruņiem…
Bet labāk pagaidīsim,
Pacietīsim, Izbaudīsim kā ir,
Jo kādam var gadīties nospiest
Tādu pogu, ka ne vasara, ne rudens –
Vien ziema, ziema, ziema…
Ātomziema…
/Aija Štube/
***
***
Kur tu pašlaik mīti?
Zināt sen gribu es.
Vien pasakas un mīti
Par tevi vēstis nes…
*
Es tevi bieži atceros,
Kad debess vāli melni.
No atmiņu kausa padzeros,
Kaut mīt tur arī velni…
*
Mūsu sirdīs kādreiz bij’ prieks,
Kad Vīnes valsi dejojām.
Jebkurš no malas bij’ lieks,
Jo mēs mūzikas pasaulē lidojām…
*
Bet tagad mēs esam prātīgi,
Dejas vairs nav pat domās.
Dzīvot un paēst sātīgi,
Iejusties svešās lomās…
*
Tomēr dzīvs manī valsis,
Dzīva tā uguns un spīts.
Klausos ielās cilvēku balsis
Tavu saklausīt, būtu jauns rīts!
/Aija Štube/
***
OLYMPUS DIGITAL CAMERA
***
Kamēr koši sārti mirdz
Baltās rozes kvēlā sirds,
Gaisma apziņā dzīvos,
Aicinot vienkopus Brīvos!
/Aija Štube/
***
***
/Aija Štube/
***
***
Reiz dzīvoja cilvēks,
Kurš nekad
Laimi nebija jutis.
Visi no viņa novērsās,
Suņi uz viņu rēja,
Dāvanas viņš
Nebija saņēmis
Par svētkos.
Cilvēks naidīgi
Uz citiem skatījās,
Suņiem svieda
Ar akmeņiem,
Dāvājis viņš
Nevienam neko
Nekad nebija.
Tāds tas
Nelaines iemesls
Sen jau bija.
Kāds pateica:
Laiks pārmaiņām –
Sāc pirmais
Dāvāt smaidu
Bet naidu
Pārveidot par
Pieņemšanu.
Cilvēks pamēģināja.
Un pirmo reizi mūžā
Sajutās laimīgs!
/Aija Štube/
***
***
Mēs kritām kopā ar eņģeļiem,
Tikai nokritām zemāk,
Jo bijām augstāk
Par tiem.
Tādēļ eņģeļi joprojām
Bauda “savas paradīzes”
Priekšrocības
Un reizēm uzklausa kādu
Lūdzēju.
Paļauties uz eņģeļiem
Būtu pārāk naivi,
Bet cilvēkiem tas
Ir vispārraksturīgi.
Pielejas ar grādīgo,
izsauc eņģeli,
Bet nezin, ka atnāca
Ļarva no miroņa,
Kas nevar atrast
Mieru tajā pusē
Jau neskaitāmus
Garus gadus.
Ļarva pabarojās,
Dzērājs izgulējās,
Dzīve turpinājās.
Kas mainījās?
Kāds bija mērķis?
/Aija Štube/
***
***
Viens mirklis
Līdz laimei –
Visa mūža
Garumā
Ejams.
/A.Š./
***
***
Uzcel mani uz tā baltā zirga.
Kāp tam melnim mugurā,
Un – aidā!
Cauri prērijām, cauri mežiem,
Cauri ziedošiem dārziem svešiem…
Līdz jūrai bangainai
Kā mūsu abu jūtas!
Viļņi šķīst pret zirgu
Nosvīdušajiem sāniem…
Mēs mostamies
Un metamies
Mūsu pašu
Kopīgajās bangās…
/Aija Štube/
***
(I.Repina glezna)
rudraija 