Krikumiņi

Krikumiņi

***

Smaidi par šo brīdi

Un pasaulē nebūs par ko skumt.

Smaidi šai brīdī klusajā,

Ko sauc par dzīves galapunktu.

Tu jau zini, ka tas nav viss –

Aiz robežas kāds tikko piedzimis.

*

Izjūti to, ko izjūt cits,

Dari, ko darīt liek tava sirds.

Nekliedz pret neprātu, nebīsties

Neviens tevim pretī nestāsies.

*

Domā par sauli, kas pār augstceltnēm lec,

Domā par miglu, kas pasauli sedz.

Izvēlies ceļu pats sevī

Citi spriedīs, klausoties tevī.

*

Cīnies par savu Es,

Neveiksmes uz pleciem nes.

Būs tev reiz dzīvē viss –

Nav bezgalība mirklis šis.

Uz dižkoka celma

Jaunas atvases augs,

Dzīve uz pilnību sauks.

*

Zeltaina migla, sudrabots stars

Caur manu logu iespīd un mirdz.

Lai dzīvē prieks un bēdas mijas,

Tik vienaldzību projām triec.

*

Pelēka migla debesīs –

Kas Sauli no gūsta iznesīs?

Šķiet veselu mūžīgu nespīd vairs tā,

Un dzīve paiet pelēcībā.

*

Atmoda ir melnās tumsas šķēlums,

Tā ir kā asa bulta dvēselē.

Tā nogalina tumsu katrā sirdī,

Tā rada nemieru un priekšnojautas.

*

Vai tumsa ir ļauna vai laba?

Duāla ir tās daba.

Tumsā ir vēl nemodusies gaisma

Tumsa ir tīrums, kur sējama zvaigžņu pļava.

*

Es sveicu Sauli – mirdzošu un jauku,

Skrien prieka vilnis pār Latvijas lauku,

Smaida man rīts kā magone sārta,

Skan dziesma debesīs sacerīta!

*

Ak, laidiet mani vaļā –

Es gribu viena būt,

Un tā kā jasmīnzariņš

Par saldu smaržu kļūt!

*

Laimi meklēt neej, draugs.

Pienāks laiks, un tā atnāks,

Kad dvēsele darboties sauks.

Iztaisi laimi pats –

Tā apbruņos katru vīru,

Īstākas nebūs par brīvu.

Saglabā tik garu dzīvu!

*

Rēc motori pilsētā skaļā,

Kur mašīnu okeāns peld

Pa ielu betona upēm,

Un cilvēki nonāk šai transā…

*

Es pieradu pie tā, ko tukšums dvesa,

Jaunā dzīve jaunus spēkus nesa.

Ir drosme jau atkal man cīnīties,

Par pasaules kontrastiem brīnīties.

*

Sanāciet, sanāciet, visi, visi:

Tie, kas mīl, tie, kas nīst,

Tie, kas bez mērķa apkārt klīst,

Tie, kas vāji, tie, kas stipri,

Skeptiski un apgaroti!

No jūsu mazajām dzirkstelītēm

Kopā radīsim lielu liesmu –

Sadedzināsim viltus pasauli!

/Aija Štube/1989/

***

Pretī Nemirstībai

Pretī Nemirstībai

***

Tur tālumā aiz pelēkajiem dūmiem,

Aiz kalniem melnajiem, kas sirdi spiež,

Es redzu baltu apvārsni,

Aiz tā mirdz spoža zvaigzne

Vientulībā – kā tūkstots Saules!

Un mazu atspulgu es savā sirdī redzu.

Zvaigzne nesasniedzamā un tālā,

Bet tik savādi un apskaidroti tuva,

Ka viņas siltumu un elpu sevī jūtu.

Tu mirdzošā, tev pretīm dodos droši,

Vien Zemes pievilkšanas spēks man neļauj pacelties,

Un dūmi pelēkie vēl acīs kož, liedz redzēt tavu sirdi.

Ceļu rādi, mana Rīta zvaigzne,

Ar siltu prieka vilni apskaidro!

Tad spēšu pārlēkt aizām melnajām un bezdibeņiem,

Pat nemanot, ka tā bij’ nāve dažiem.

Tu – Nemirstība. Tev es ticu.

Es – sirdī nemirstīga, tevī iet mans ceļš.

Tik nepievil un neizgaisti dūmos,

Caur tiem man klīstot, bieži spēki zūd.

Un ja pavisam tevi pazaudēšu,

Es atradīšu tevi pati sevī,

Un pacentīšos noticēt pat tam!

/Aija Štube/1989/

***

Mūsu gals ir jaunā sākumā

Mūsu gals ir jaunā sākumā

***

Mācies smaidīt klusā stundā

Tad, kad ceriņziedā laime mirdz.

Nevajag domāt, ka zeme nav Laimes Mātes māja –

Pagurušais reiz piecēlās un tālāk ceļā gāja.

Viņš neticēja, ka galā to sagaida nāve,

Jo nāve nepastāv ziedošā pasaulē –

Tad jau ik sapnis ir nāve…

Nāve pastāv cilvēku iztēlē,

Bet mūsu priekšā ir izvēle.

Plašā dzīves jūrā peldam,

Pašā dziesmas centrā dejojam,

Gaisā kā puteklīši virmojam –

Laimes bērni šajā pasaulē.

Mūsu gals ir jaunā Sākumā!

/Aija Štube/1987/

***

Paradīzes mūrnieki

1910606_666891540051922_1784759917171753027_n

***

1.daļa

Mana sapņu celtne, kaut tik dižena un smalka,

Ir kā pasaka, kā fatamorgāna.

Tā vien garu dara priecīgu un brīvu,

Bet uz Zemes sapņu tēli gaist.

*

Ja mēs paši būtu pasakaini tēli,

Ja mums mērķis būtu domās pilis celt,

Tad jau sen šeit paradīze zeltu

Un par ciešanām pat domāt būtu grēks.

*

Tomēr pašlaik mītam mūra celtnēs,

Kur ik akmens reālāks kā Dievs.

Tādēļ lēnām un ar pacietību lielu

No akmeņiem būs paradīzi celt!

*

Var jau būt, ka elle ir šī Zeme,

Var jau būt, ka paradīze – sapnis vien,

Reiz tomēr sapnis īstenība kļūs,

Tad paradīze Zemes virsū būs!

*

2.daļa

Kur bija Sākums un kur ir Gals?

Šī celtne bezgalīgi augsta!

Mana ideja bija mūžības prieks un augšupeja,

Bet tu teici – tai neesot pamata.

*

Un tu liki to uzcelt no akmens un māliem.

Sākās Lielais Darbs.

Es sevi izsvaidīju nebūtībā

Un mans veselums kļuva sīks un slims.

*

Es biju Viss – ik daļiņā ir viss,

Bet savākt kopā tās ir bezgalīgi smagi-

Es varu zaudēju, kas bija nebūtībā,

Nu iegūstu, ko Nemirstība sauc.

*

Lielais Darbs ir tikai sakumā.

Tas paveikts tiks viena mirkļa mūžībā,

Lai jaunam Darbam pamatus liktu

Un tā bez gala tālāk – Pilnībā tiktu.

/Aija Štube/1988/

***

Nemeklē mani šeit

Nemeklē mani šeit

***

Nemeklē mani šeit –
Mani šeit atrast nevar.
Meklē saules starā,
Meklē rasas lāsē.
Līdz ar spāri zīda spārniem lidoju,
Un kā taurenis pa ziedu pļavu siroju.
Nemeklē mani šai zemē –
Es esmu tajā, ko nepamana,
Kam cauri iet,
Kur vakarā klusi saule riet,
Un ziedputekšņus bites aplūko.
Raiba, raiba ir pasaule plašā.
Nemeklē mani pilsētā, ielā skaļā,
Nemeklē vārdos –
Es mītu klusumā
Un zilo ezeru dzīļu dziļumā,
Debesu plašumā,
Upes dzidrumā,
Kalnu baltumā,
Mākoņu augstumā –
Es mūžam domu lidojumā!
/Aija Štube/1988/
***

19.februāris – ķīniešu Jaunais gads

19.februāris,ķīniešu Jaunais gads

***

Jauno gadu uzsākot,

Visu netīro aiz sevis novāciet

Un garā brīvi lidojiet,

Jo zemes ļaunums tīros nepiesien.

Ļaunais jums vienmēr pāri iet

Pie tiem, kas savā haosā brien

No gaisa grābtiem pārmetumiem

Citiem virsū skrien!

Ja saprast, ko saku vēl vari –

Darba ir daudz – dari un radi

Cilvēcības promenādi!

Katram no jums un kopā –

Savējo Kopienā.

Ja svējo nav – dari viens,

Kamēr ceļu šķērsos

Otrs pavediens.

/Aija Štube/

***

Izmaiņas?

Izmaiņas...

***

Tad ienāk tev prātā doma izmisīga,

Ka izmaiņas, kuras vēlies tu un citi,

Ir vienkārši kārtējā ilūzija,

Lai sabiedrības veiksmīgo daļu

Pārņem jebkādas pārmaiņas misija.

Lai lido idejas, lai notiek rosība –

Viņi vēl nezin, ka tā ir šķietamība –

Pieļaujamā brīvība rāmī,

No kura iziet var pa divām durvīm –

Pievienojoties pašu kritizētajiem,

Saprast, ka tur tu nemainīsi neko,

Parādīsi zināmo, pašsaprotamo

Tiem, kas to visu ārpusē jau zin.

Un saņemsi pārmetumus,

Ka nedari neko, izņemot to…

Otra izeja ir pamest

Šķietamās brīvības rāmi,

Paceļot ar lidmašīnu un prāmi,

Saprast, ka jādzīvo ātri,

Lai par tavu aktualitāti

Nekļūtu vecums un viss,

Kas ar to komplektā nāk:

Nabadzība, slimības, vientulība

Pansionātā vai citur –

Ir varianti, bet tik un tā

Ne visiem šeit laime ir brīvībā,

Bet ilga dzīve jānes kā krusts,

Kurā var pakārties, kad nasta par smagu.

Vēl pačukstēšu par variantu trešo,

Tikai mājienu došu – šeit pārāk daudz svešo…

/Aija Štube/

***

Ja brūk, lai brūk, kam jāsabrūk…

Kam jāsabrūk

***

Paceļoties augstumos,

Laižoties bezdibeņos,

Mieru sevī atradusi

Vēl neesmu nekad.

*

Varbūt lēcieni par strauju,

Spārnu vēzieni par asu?

Jautrībai nav vārdos vietas –

Izšūpojas “nervu lietas” –

Harmonijas šūpolēs

Kaut kas salūzis

Un brūk…

*

Ja brūk, lai brūk, kam jāsabrūk,

Jo miers – tas nav priekš manis!

Kad pazemībā palīdzību lūdz –

Ir augstprātīga instrukcija klāt:

Tā grupiņa neesot priekš manis…

*

Aitu bari aitām palīdz –

Palīdz brēkt un citas stumt,

Arī zombijiem tāds līgums.

Vai par to man nāktos skumt?

*

Cilvēcības pamazāk

Tad, kad garām ejot,

Ieraugām mēs Savējos,

Pasmaidām un tālāk skrejam.

Ja brūk, lai brūk, kam jāsabrūk…

/Aija Štube/

***

Kāpēc?

Kāpēc..

***

Kāpēc jūs man piedāvājat normālas sajūtas aizstāt

Ar trulumu, reiboņiem, izmisumu un neciešamām sāpēm?

Jūs tādas gribētu ciest? Un saukt to par normālu dzīvi?

Par sevi es zinu pārāk daudz. Man nav motivācijas.

Ciest, lai ciestu kā zombijs? Es negribu ilgi te būt –

Uz Zemes, kuras homo sapiens iemītnieki man derdzas

Ar viņu 100% egocentrisko izrādīšanos

Un vēlēšanos šai īpaši radītajā murgā ievilkt citus.

Priekš manis šī nav normāla pasaule.

Priekš manis normāls bija cilvēcīgums, miers,

Nesavtīga draudzība, nevis draugu krāšana

Sociālajos tīklos, un jaukšana: viņš man ir paziņa vai draugs?

Priekš manis šeit vēl ir dažas labas filmas,

Mūzika, grāmatas, dzeja un daba, kurā aiziet,

Lai nebūtu jābūt kopā ar biorobotiem,

Kuri funkcionē, domā kā reklāmas liek, bet saprast neprot.

Es nekad nedarīšu darbu, kas man riebjas,

Man nekad nebūs bērnu, kuri jau ienākot šai pasaulē

Būtu pakļauti pasaules agresīvajai videi un informācijai,

No kuras es viņus nespētu pasargāt – to izlēmu sen.

Esmu šādam sociumam nepiemērota būtne.

Man sevi nav jāpiemēro degradētu biorobotu savienībai.

Es gandrīz nekad nesmaidu, jo nav par ko.

Man nepatīk, kad cilvēki smaidot liekuļo.

Tomēr ir cilvēks, kuram es spēju dabiski smaidīt,

Tādēļ es vēl varu brīnumu gaidīt –

Kā Zeme neaiziet bojā un nesākas karš.

/Aija Štube/

***