Monthly Archives: oktobris 2015

by

Rudens glezna

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

***

Zelts zem kājām, zelts no debesīm krīt,

Kastanis man trāpa netiešā tēmējumā.

Es tos lieku kabatās un pārņemu spēku, kas tajos.

Tā vismaz es jūtu, bet nejūtos vainīga.

Ap mani ir rudens skaistākā glezna un es – tajā.

Dabas bērni vārtās lapās un rotaļājas ar tām.

Man – skaisti skati fotogrāfijās, bez pašas tajās.

Vismaz tas ir par brīvu, ja iekšēji esi tu brīvs.

Un peļķes, kurās gribās iekāpt tāpat vien.

Un katram ir iespēja ņerkstēt par dubļiem,

Vai dejot kļavlapu valsi.Es – ar pēdējiem.

/Aija Štube/

***

by

Kādā rudens dienā

10336647_498966853569922_1203031947594792335_n

***

Kādā vētrainā rudens dienā,

Kad debesis ar zemi kopā iet,

Tu sapratīsi, ka mums jāsaplūst vienā,

Lai vēja auru lapkritī var diet.

*

Visas durvis un logi būs ciet,

Kad mums lapas apkārt vīsies,

Tad no sirds mēs varēsim smiet,

Jo sirdis mums bez vārdiem sapratīsies.

*

Kādā skaistā rudens dienā,

Pēc mūsu dejas, kas saule jau riet,

Visas debesis būs krāsā vienā

Visi dzirdēs, kā sirdis mums dzied.

*

Nejaušs gājējs ar smaidu mūs cienās

Diena šāda – ne pēdējā, ne pirmā,

Mēs gaidīsim, kad sirdspuksti nomierinās

Un pārvēršas sinhronā ritmā.

/Aija Štube/

***

by

Laika mašīna

252234_399710620070238_1263248022_n

***

Uzdāvini man laika mašīnu –

Man vajag nokļūt tur,

Kur likten’s mainīts tika.

Kur jaunus pamatus man lika.

Gudri jūs esat, zinātnieki,

Bet vieduma pietrūkst.

Īpaši, kad prātu aizņem honorāri.

Sirdsapziņa rūgst,

Un beigās saplok.

Kaķis pienu no bļodiņas izlok,

Un ir apmierināts.

Pavisam cits, nekā badā turēts.

Tomēr cilvēkam ir atbildība

Par saviem atklājumiem.

To nesapratīs sabiedrība,

Kas tusē caur pasākumiem –

Lai tikai notiek kaut kas!

Un tieši tāpēc, ka vairums nesaprot,

Jāpaciešas klusējot.

Es pacietīšos ar laika mašīnu.

Arī tas ir liktens, ko lemju es pati,

Un ja tu man dāvāsi laika mašīnu,

Es to aprakšu, līdz laikam, kad sirds

Katram teiks, cik skaisti tā Mīlestībā mirdz.

/Aija Štube/

***

by

Čata krustugunīs

1619196_371089626389404_404949776373340150_n

***

Jums visiem būs jāaiziet,

Un man tas nebūs viegli.

Lai laikā redzētu nākotni, veļi, palīdziet!

Tas ir tavs pieskāriens, kas man liek smaidīt.

*

Un čata krustugunīs mīlēt..

Nezinu, kas tevi atsauca manā dzīvē.

Laikam zinātkāre, vēlme izlauzties brīvē.

Nevēlos kafijas biezumos zīlēt.

*

Bet redzams tas viss ir tāpat –

Es gribu vēl tavus pieskārienus.

Tu klusē, bet mani pieskārieni nedziedēs citu

Tā būs katru nakti, vakaru, dienu un rītu.

*

Tikai vajag līdz tam tikt,

Ne viltības tajā likt.

Tu, protams, fantazē skaisti,

Rudens zeltu man pie kājām laisti…

/Aija Štube/

***

by

Klusētājam

WP_20151011_001

***

Es lasu jūsu izmētātos akmeņus.

Esmu izstaigājusi takas un lielceļus.

Ja kādam patīk apsolīt un vēlāk klusēt,

Tas solītajam neatbilst pat ejot tusēt.

*

Bet nav tik traki – akmeņu man netrūkst,

Ne sviežamo, ne savācamo, jo tie nekūst

Ne siltā saulē, ne dienā saltā, vējainā;

Vien tavās acīs viss vēršas skaistā ainavā.

*

Un, kad tas pāriet, pelēcība nāk,

Ar tavu gribu un negribu tā rotaļāties māk.

Kur paliek tava brīvā griba, domas, kaislības,

Kad viss ir pelēks, bet tev jūtas atraisītas?

*

Tu zini, visiem nav tā prieka sajust to:

Zāli zaļāko un rudens rotu spilgto.

Vai domā, citi jūt tāpat, kā tie, kas bauda vīnu?

Tu zini, ka tā nav, bet klusē raidot vieglu smīnu.

/Aija Štube/

***