Nemiers

Nemiers

***

Spožums un posts ir tas, kas tev nemieru rada,

Bet pievilts tavs gars, jo nebija senatne tāda,

Par kādu tev stāstīja tā, kura fantazēt prot.

Tavam garam tā važas, ne patiesu brīvību dod!

*

Aizmirsti visu, kas teikts un ko vēlies dzirdēt!

Tad parasti stikliņi pārstās kā dimanti mirdzēt.

Viltus vieduma stāstniece sen jau to visu zin,

Bet atklāt kārtis tā nevar – šo dzīvi tā plaši svin.

*

Bet viss tavā ziņā – mieru vai nemieru svērsi.

Ko pļaut esi taisījies, pašlaik to kaislīgi sēsi…

Cik brīva ir griba, tik nebrīvs ir paša prāts,

Vai savaldīt spēsi to? – tieci tu uzrunāts!

/Aija Štube/

***

Ceļi un strupceļi

Ceļi un strupceļi

***

Vai tu zini, kas mūs vieno?

Vai tu zini, kas mūs šķir?

Cauri labirintam skrienot,

Strupceļi ir jāatšķir.

*

Bet, ja brien pa mīnu lauku,

Likme viena – dzīvība.

Eju, mērķi redzot jauku –

Tur ir prieks un brīvība!

*

Varam tikties dabas takās,

Putnu dziesmās klausoties.

Gadās nonākt zvēru ķetnās,

Ļaužu sejās raugoties…

*

Riski būs uz katra ceļa.

Piedzimi – tev būs to iet!

Izvairies no gudrā Meļa.

Mērķis viņam – turēt ciet.

*

Nonāc tāda viltus varā,

Vārtiem priekšā akmens liels.

Grib, lai nonāc viņa barā,

Iedvešot, ka cits ir slikts.

*

Runā tādi, lai tos bīstas:

Pērles cūkām neberiet!”

Tikai pērles sen nav īstas,

Cūkas” – termins – iedvesiet!

*

Neklausi, ko katrs saka,

Tas var būt vien viltīgs flirts.

Vienmēr priekšā kāda taka,

Iet pa kuru? – Pateiks Sirds!

/Aija Štube/

***

Senais

Image

***

Kam, senais, manā sapnī nāc un viltu runā?

Tev sen jau tūkstoškārtām mainīgs prāta vējš.

Tu nāc ar pārliecību savu, citus līdzi saucot,

Bet drīz jau pats pret “savējiem” cel ieroci…

*

Tu manā sapnī biji apmaldījies…

Tev skatiens šaudīgs, pārliecības trūkst.

Vai simtreiz griežoties ap savu asi,

Tu centru sevī nesāc pazaudēt?

*

Es redzēju – ar ikdienību kaujies,

Un senie mērķi jau vien atmiņas…

Tu apkārtplūstošajās straumēs ej un ļaujies,

Lai tevi nes, vien apej akmeņus…

*

Ar mani runāji, bet nebija tev vārdu,

Ar kuriem sirdi aizkustināt spēj.

Tev tīk vien ērtības, ko “gara takā” radi,

Bet varbūt vērtības ir šādi transformētas?…

*

Tu, senais, biji tuvs man garā,

Bet citi ceļi tev bij’ ejami.

Ne man būs spriest par tavu izvēli,

Vien paliek cerība, ka neej aitu barā…

*

Jo aitām vienmēr līderis ir “dievs”,

Un ja šis “gods” tev pārbaudījums nepārvarams,

Tad izdzīvo ar to līdz pašam galam,

Lai tālāk ietu Savu Ceļu viens.

/Aija Štube/

***