Domas

shutterstock_98095046_1420369990792

***

Kad domās mani apciemo,

Tad ērkšķu krūmi liesmo,

Jo Uguns tava būtība –

Tu nespēj savādāk.

Bet savādāk ir vienkāršāk,

Kad doma domu dzen,

Un sākas atkal ikdiena,

Kas drīz taps vakardiena.

Vien tavu domu liesmojums

Ir pāri lidojums

It visām dienas klapatām

Un viltus lamatām.

/Aija Štube/

***

Tāds laiks…

Tāds laiks...

***

Es neticu tai karavānai, kas plašus tuksnešus vago

Un pa ceļam ar saldām ilūzijām ceļiniekus baro,

Stāstot par katra vēlamo miera ostu.

Ak tavu postu! Šīs ostas atšķiras kā nektārs no alus kausa!

Bet kāds mierīgi jāj uz strausa un stāsta pasakas,

Katram pēc viņa iztēles, katram pēc vajadzības…

Vai nemanāt sakarības starp pasaku un komunismu,

Uz kuru kā izslāpušos pēc pagātnes atmiņas dzen?

Tas nebija sen, bet aizmirsts ir pārāk daudz,

Un daudzi nikni jau sauc – es vēlos to atpakaļ!

Mieru, darbu, maizi, un, protams, izklaides,

Kuru līmenis parasti neceļas pāri alus pagraba galdiem.

Un ārstu, kuram par brīvu, ir “jālabo” nodzertās aknas,

Ir smadzeņu dakteri brīvi, jo tādu orgānu nav.

Vismaz tām masām, kam atbildības nasta

Saistās ar skolā sen dzirdēto – kaut ko no darvinisma…

Bet lai arī ticības trūkst, iekšā jums kaut kas rūgst,

Jo katram tik ļoti gribās tieši savu miera ostu,

Uzcelt sētu ap postu, kas apkārt kaimiņam valda,

Un dzīve, šķiet, būs ļoti salda, ja klātienē to neredzēsi.

Ja redzēsi internetā, radio, TV ziņās – tas tevi neskars,

Un otrpus ekrānam, tu droši rakstīsi komentāros:

Tas bars, kas karo, lai vēl savus aunus, klaunus un marionetes!

Bet karavāna pilsētu tuksnešus vago arvien, un baro ar cerībām,

Ka kādam, kas ticis pie varas, netrūks ne naudas, ne slavas.

Vēl kādam garīgās vietās paceļot gribās, ar pašbildēm palepoties:

Redz’, biju es Indijas tempļos, pie guru mācījos,

Un tagad ar tiesībām pilnām un sertifikātu aiz stikla,

Es būšu jūsu guru, dziednieks un viedais, un viss, ko vien vēlaties,

Tikai samaksāt protaties par semināriem un to, ka tāds esmu!

Tādas ir jūsu alkas, un katrs var saņemt, ko grib.

No tā, kurš šo karavānu uz maldu oāzi ved.

Un visi vedēju pielūdz, tā labā darbojas sen,

Un visus viņus tā darīt vien maldi un iekāde dzen.

Ik brīdi ik vienam ir iespēja – apstāties, pamest šos pūļus,

Jo laiki tādi, kad Uguns drīz skars apreibinātos salmu kūļus

/Aija Štube/

***

Sirdī kurts ugunskurs

Image

***

Es aizgāju palīgot

Uz seno Spēka vietu.

Tur uzZied Uguns puķe

Pašā Jāņu vakarā.

*

Ja gribi – ejam

Saulgriežu dejā,

Uguns sejā

Raudzīsimies!

*

Gaišu guni naktī kūru,

Lai redz mani tuvinieki.

Daudzi tuvi neredzēja

Biezokņos maldoties.

Ieraudzīja sveši ļaudis –

Izrādās – Savējie!

*

Ja tu mīli Dievu, dabu,

Daudz par to nerunā;

Nodzīvo savu dzīvi

SirdsApziņā klausoties.

*

Ja tu soli, tad izdari,

Netenko kā grafomāns.

Paies laiki, zudīs vārdi,

Paliks darbs, kas padarīts.

*

Saki – liels zinātājs,

Grāmatnieks, filozofs?

Kur bij’ tava zināšana,

Kad otram jāpalīdz?

*

Mūžameža dzīlēs,

Pīlādžzaru spīlēs

 Atstāšu tavus

Ļaunvēlējumus.

*

Sensāciju kārie

Iet visiem pāri…

Es smejot pavēroju

Ziedu pļavā sēdēdama.

*

Es meklēju domubiedrus

Cilvēcības praktikai.

Vēl līdz šai dieniņai

Dažus, retus satikusi.

*

Svētki nāca, svētki gāja,

Sajūtās, atmiņās

Vērtīgo saglabāja

Sirdī kurts ugunskurs.

/Aija Štube t.dz.ritmos/

***