***
Pacelies pāri ikdienas miglai,
Kura tik draudīgi iesūkt mūs steidz.
Atceries, piederam Brīvajai dzimtai,
Tādēļ vaidēt un žēloties beidz!
*
Uzturi sevī Brīvības garu,
Neļauj to samalt ziņu portāliem.
Nav mums kopīgs nekas ar šo baru,
Kuri tic reģiem un sapņiem fatāliem.
*
Lido domās, esi ar Savējiem
Lai arī bieža būtu šeit vilšanās,
Nebiedrojies ar svārstīgi galējiem,
Pienāks mums īstā Augšāmcelšanās!
/Aija Štube/
***
***
Ar svešiem ieročiem
Uz šķietamu uzvaru…
Priekš savējiem?
Pret svešajiem?
Vai skaidri jau zināt,
Kas ir jūsu “svešie”,
Uz kuriem jūs piekristu šaut?
Varbūt tie radinieki,
Kuru smadzenes
Izskaloja sveša informācija.
Un kā ar to skalošanu jums?
Salika vietā, ko gribēja –
Arī to, lai jūs histēriski
Viens uz otru rietu,
Svešiem līderiem pakaļ skrietu,
Svēti ticētu, ka domājat
Un izlemjat pats.
Šaubīgos aģitējat.
Ar putām uz lūpām
Mēģināt pārkliegt citas
Informācijas retranslatorus.
Jūs paši sen esat pārvērsti
Staigājošos retranslatoros –
Zombijos bez dvēselēm,
Jo Cilvēki uz cilvēkiem nešauj
Pēc kārtējās informācijas devas
Uzņemšanas, bez domāšanas,
Apziņas, saprāta pieslēgšanas.
Cilvēki aizstāv savu tuvāko dzīvību
Un tiesības katram dzīvam būt!
Cik viegli šai laikā apmaldīties,
Ja sirdī tukšums, nav tur kas jūt,
Viegli par svešiem atkritumiem kļūt.
Bet Mērķi ir dziļāki –
Izdzīvos tikai Cilvēki!
/Aija Štube/
***
***
Tavi mīļie vārdi
Sirdij atsalt liek.
Pati brīnos, ka tādi
Man milzu daudzumā tiek.
*
Rožu kalnus tu dāvā
Un vēl visu ko, kas man dārgs.
Jūtos kā melodrāmā
Tik košā un kaislīgā.
*
Kas mēs viens otram esam?
Draugi vai vēl kaut kas?
Tā ejot, mēs satiekam daudzus,
Bet retais kļūst savējais.
*
Tu savējs pēc dvēselē lemtā
Kas esmu tev – izdomā pats.
Kā Vinnijam Pūkam medus,
Kā ezītim zvaigžņu nakts,
*
Kā baltajam zirgam migla,
Kā vēja sunim pats vējš,
Kā kādam iespēja līdzēt,
Vienkārši tā – par neko.
*
Un veltīgi, svešais, to dzēs –
Šim stāstam nav nobeiguma
Kamēr dzīvojam mēs.
/Aija Štube/
***
***
Rūnu vārti pavērās –
Ieskatīties ļāvās.
Redzēju kā apjukušie cits pie cita kļāvās.
Tauta pārāk vadāma –
Drīz Gans jums atradīsies,
Bet neticiet, ka tas būs “labais gans”,
Kam akli noticēsiet.
To drīz vien nožēlosiet,
Bet par vēlu būs –
Jūsu zemes drīz par Svešo īpašumiem kļūs,
Un jūs tiem kalposiet,
Par viņiem balsosiet,
Ja kalpa gars ir gēnos
Un dieviņš saprātu
Nav dusošajiem devis.
Un katrs parādīs, ko viņa dvēs’le slēpj –
Ar ko tie savus viltus pavedienus vērpj.
Ja esi Cilvēks – sirdī brīvs,
Tad dzīvosi kā vienmēr,
Jo zini – brīvam Gars ir dzīvs
Un patiesību saprast spējīgs.
Tas Vārdu atšķirt spēj no tenku sievu mēlēm.
Kas pakļaujas ikvienam nozombētam prātam.
Ir bijis laiks, lai iemācītos pastāvīgi spriest
Un Liktens stūri pie Savējiem griezt!
/Aija Štube/
***
***
Paceļoties augstumos,
Laižoties bezdibeņos,
Mieru sevī atradusi
Vēl neesmu nekad.
*
Varbūt lēcieni par strauju,
Spārnu vēzieni par asu?
Jautrībai nav vārdos vietas –
Izšūpojas “nervu lietas” –
Harmonijas šūpolēs
Kaut kas salūzis
Un brūk…
*
Ja brūk, lai brūk, kam jāsabrūk,
Jo miers – tas nav priekš manis!
Kad pazemībā palīdzību lūdz –
Ir augstprātīga instrukcija klāt:
Tā grupiņa neesot priekš manis…
*
Aitu bari aitām palīdz –
Palīdz brēkt un citas stumt,
Arī zombijiem tāds līgums.
Vai par to man nāktos skumt?
*
Cilvēcības pamazāk
Tad, kad garām ejot,
Ieraugām mēs Savējos,
Pasmaidām un tālāk skrejam.
Ja brūk, lai brūk, kam jāsabrūk…
/Aija Štube/
***
***
Melna, melna Likteņupe
Jau no rīta Saulgriežos;
Virs tās upes debess smaga
Miljons sāpju mākoņos.
*
Melna debess, melna upe,
Melna gaisma spokojās:
Šai dienai viena sāpe –
Ieriebt tiem, kas jokojās.
*
Jokojot par citu sāpi,
Savu mazāk sajūtat?
Vai uz Stikla kalna jākāpj,
Citiem lauskas atstājot?
*
Kur palika sirdsApziņa
Nekļūdīgi jūtošā,
Ka pār citu galvām kāpjot,
Ejat ceļā postošā?
*
Melna, melna sirdsApziņa
Stikla zārku apsargā.
Tai bij dots uzdevums
Nelaist Dvēs’li pastaigā…
*
Melnas domas, melni darbi
Cenšās Gaismu apmelot,
Redzot savu atspīdumu
Baltās Dvēs’les spogulī.
*
Baltā Dvēs’le dubļus brida,
Saltas sirdis sasildot;
Dzīves vētrās notraipīta,
Savējo nepazīta…
/Aija Štube/
***
***
Es aizgāju palīgot
Uz seno Spēka vietu.
Tur uzZied Uguns puķe
Pašā Jāņu vakarā.
*
Ja gribi – ejam
Saulgriežu dejā,
Uguns sejā
Raudzīsimies!
*
Gaišu guni naktī kūru,
Lai redz mani tuvinieki.
Daudzi tuvi neredzēja
Biezokņos maldoties.
Ieraudzīja sveši ļaudis –
Izrādās – Savējie!
*
Ja tu mīli Dievu, dabu,
Daudz par to nerunā;
Nodzīvo savu dzīvi
SirdsApziņā klausoties.
*
Ja tu soli, tad izdari,
Netenko kā grafomāns.
Paies laiki, zudīs vārdi,
Paliks darbs, kas padarīts.
*
Saki – liels zinātājs,
Grāmatnieks, filozofs?
Kur bij’ tava zināšana,
Kad otram jāpalīdz?
*
Mūžameža dzīlēs,
Pīlādžzaru spīlēs
Atstāšu tavus
Ļaunvēlējumus.
*
Sensāciju kārie
Iet visiem pāri…
Es smejot pavēroju
Ziedu pļavā sēdēdama.
*
Es meklēju domubiedrus
Cilvēcības praktikai.
Vēl līdz šai dieniņai
Dažus, retus satikusi.
*
Svētki nāca, svētki gāja,
Sajūtās, atmiņās
Vērtīgo saglabāja
Sirdī kurts ugunskurs.
/Aija Štube t.dz.ritmos/
***
***
Kam, senais, manā sapnī nāc un viltu runā?
Tev sen jau tūkstoškārtām mainīgs prāta vējš.
Tu nāc ar pārliecību savu, citus līdzi saucot,
Bet drīz jau pats pret “savējiem” cel ieroci…
*
Tu manā sapnī biji apmaldījies…
Tev skatiens šaudīgs, pārliecības trūkst.
Vai simtreiz griežoties ap savu asi,
Tu centru sevī nesāc pazaudēt?
*
Es redzēju – ar ikdienību kaujies,
Un senie mērķi jau vien atmiņas…
Tu apkārtplūstošajās straumēs ej un ļaujies,
Lai tevi nes, vien apej akmeņus…
*
Ar mani runāji, bet nebija tev vārdu,
Ar kuriem sirdi aizkustināt spēj.
Tev tīk vien ērtības, ko “gara takā” radi,
Bet varbūt vērtības ir šādi transformētas?…
*
Tu, senais, biji tuvs man garā,
Bet citi ceļi tev bij’ ejami.
Ne man būs spriest par tavu izvēli,
Vien paliek cerība, ka neej aitu barā…
*
Jo aitām vienmēr līderis ir “dievs”,
Un ja šis “gods” tev pārbaudījums nepārvarams,
Tad izdzīvo ar to līdz pašam galam,
Lai tālāk ietu Savu Ceļu viens.
/Aija Štube/
***
***
Saulaina pilnmēness diena
Latviju pieminēt sauc.
Kas savu brīvību ciena,
Meklēt to citur brauc.
*
Liekuļi politiķi
Tautiešus atpakaļ sauc:
“Atbrauc un saņem pliķi
Pat to, ka gribi par daudz!”
*
Rētas pamazām sadzīst,
Cilvēkos spītība plaukst.
Puķes pie elkiem novīst,
Sirdsliesma atdzimt alkst.
*
Mēs nedziedam baznīcu koros –
Mēs dvēselē lidojam sen.
Pāri pieminekļiem, kas kapos
Un tiem, kurus godāt kāds dzen.
*
Uz kvēlām un kaislīgām runām
Vēl aitu bars klausās un blēj:
“Ar prieku mēs sagaidām eiro
€-zõna mūs pasargāt spēj.”
*
Bet paši kā ezīši miglā –
Caur maldiem klīstam pie tā,
Kurš apsola labu darīt,
Un dara, bet tikai priekš kā?
*
Kad apniks mums svešās spēles
Par kurām sirds pasmiesies,
Tad pazudīs maldugunis
Un Savējie satiksies!
/Aija Štube -18.11.2013./
***
rudraija 