PENTAX Image
***
Tāds rīta miers
Par spīti putnu klaigām.
Tu nāc man pretī viens,
Es tavās acīs lasu –
Vēstījumu par ilgām.
Ilgām pēc dzimtās zemes
Un varbūt pēc manis mazliet.
/Aija Štube/
***
Miers
Tag Archives: miers
Vienotā ritmā
***
Es negaidu, ka tu mani sapratīsi.
Es eju un tu līdzās nāc.
Soļu skaņa saplūst
Vienotā ritmā.
Ejam klusā mierā.
Sakāmais izrunāts.
/Aija Štube/
***
Radošajiem
***
Lai laba diena tiem, ko miers
Un tiem, ko nemiers vada!
Ar savām domām, darbiem, vēlējumiem
Katrs savu nākamību rada!
/Aija Štube/
***
Nemiers
***
Spožums un posts ir tas, kas tev nemieru rada,
Bet pievilts tavs gars, jo nebija senatne tāda,
Par kādu tev stāstīja tā, kura fantazēt prot.
Tavam garam tā važas, ne patiesu brīvību dod!
*
Aizmirsti visu, kas teikts un ko vēlies dzirdēt!
Tad parasti stikliņi pārstās kā dimanti mirdzēt.
Viltus vieduma stāstniece sen jau to visu zin,
Bet atklāt kārtis tā nevar – šo dzīvi tā plaši svin.
*
Bet viss tavā ziņā – mieru vai nemieru svērsi.
Ko pļaut esi taisījies, pašlaik to kaislīgi sēsi…
Cik brīva ir griba, tik nebrīvs ir paša prāts,
Vai savaldīt spēsi to? – tieci tu uzrunāts!
/Aija Štube/
***
Stāsts vēl nav galā
***
Šis stāsts vēl nav galā,
Tam nav nobeigums.
Ir cauri ellei jāiziet,
Jo Miers ir otrā malā.
Un tālēļ uz kādu laiku
Es dzīvošu citā laikā.
Tos, kas dārgi – glabāšu sirdī,
Spēku nestundā smelšos.
Un iespējams, es vismaz ceru –
Atkal augšāmcelšos!
/Aija Štube/
***
Aizlidot
***
Palīdziet aizlidot no šīs pasaules,
Kuru es mīlu un nevaru ciest!
Paciest vairs nespēju visas nelaimes,
Redzu negaisu, kas tālumā briest…
*
Ne jau man bail, bet nogurums māc –
Cauri ir iziets pat ellei.
Jaunu spēlīti, likten, tu sāc,
Gribi novest līdz cellei?
*
Es nederu lūgsnām, es – nemiera gars,
To zini un spēlē rausi,
Bet tā nav spēle, tas dēmonu bars –
Tu veco sistēmu grausi!
*
Palīdziet aizlidot no šīs pasaules –
Pietiek! Man pietrūkst spēku!
Nealkstu solītās svētlaimes,
Gribu Mieru un Saules lēktu!
/Aija Štube/
***
Saullēktu rādīt
***
Nerejiet uz miera karavānu,
Elles suņus nedzeniet uz to.
Miera cilts ar mieru arī aizies,
Rējējiem kāds atriesies par to.
*
Nelejiet benzīnu uzgunskurā, kurš sāk jau dzist.
Nemiera domas pamazām zaudē spēku.
Tiem, kam patīk mūžīgā panikā krist,
Tie lai pārtiek no pļāpām par karaspēku.
*
Domas mēdz ārdīt un pasauli graut.
Domas mēdz rozes stādīt.
Tas jau nekas, ka tu proti šaut –
Ej bērniem saullēktu rādīt!
/Aija Štube/
***
Es vēlos tikai mieru!
***
Dzīvības spēks – enerģija,
Ko gribat man atņemt,
Ir vienīgais, kas mani
Par cilvēku spēj pārvērst.
Kā gan jums to saprast,
Kas ejat kā buldozeri,
Kam nervi kā dzelzbetons?!
Bez dzīvības spēka nav dzīves,
Bet eksistēt nevēlos.Tad labāk mirt!
Lai dvēseles mierā var radoši izpausties,
Lai miers ir ap mani un manī.
Vai tiešām grūti to saprast?
Kā Cilvēkam?
Vai labāk, ja cilvēka nav?
Vai nelaimes kamols kliedz
No katra nervu stresa
Kā dunča dūriena.
Es vēlos mieru –
Vairāk it neko!
Un atdotu par to
Es Visu!
/Aija Štube/
***
Ja brūk, lai brūk, kam jāsabrūk…
***
Paceļoties augstumos,
Laižoties bezdibeņos,
Mieru sevī atradusi
Vēl neesmu nekad.
*
Varbūt lēcieni par strauju,
Spārnu vēzieni par asu?
Jautrībai nav vārdos vietas –
Izšūpojas “nervu lietas” –
Harmonijas šūpolēs
Kaut kas salūzis
Un brūk…
*
Ja brūk, lai brūk, kam jāsabrūk,
Jo miers – tas nav priekš manis!
Kad pazemībā palīdzību lūdz –
Ir augstprātīga instrukcija klāt:
Tā grupiņa neesot priekš manis…
*
Aitu bari aitām palīdz –
Palīdz brēkt un citas stumt,
Arī zombijiem tāds līgums.
Vai par to man nāktos skumt?
*
Cilvēcības pamazāk
Tad, kad garām ejot,
Ieraugām mēs Savējos,
Pasmaidām un tālāk skrejam.
Ja brūk, lai brūk, kam jāsabrūk…
/Aija Štube/
***
Kāpēc?
***
Kāpēc jūs man piedāvājat normālas sajūtas aizstāt
Ar trulumu, reiboņiem, izmisumu un neciešamām sāpēm?
Jūs tādas gribētu ciest? Un saukt to par normālu dzīvi?
Par sevi es zinu pārāk daudz. Man nav motivācijas.
Ciest, lai ciestu kā zombijs? Es negribu ilgi te būt –
Uz Zemes, kuras homo sapiens iemītnieki man derdzas
Ar viņu 100% egocentrisko izrādīšanos
Un vēlēšanos šai īpaši radītajā murgā ievilkt citus.
Priekš manis šī nav normāla pasaule.
Priekš manis normāls bija cilvēcīgums, miers,
Nesavtīga draudzība, nevis draugu krāšana
Sociālajos tīklos, un jaukšana: viņš man ir paziņa vai draugs?
Priekš manis šeit vēl ir dažas labas filmas,
Mūzika, grāmatas, dzeja un daba, kurā aiziet,
Lai nebūtu jābūt kopā ar biorobotiem,
Kuri funkcionē, domā kā reklāmas liek, bet saprast neprot.
Es nekad nedarīšu darbu, kas man riebjas,
Man nekad nebūs bērnu, kuri jau ienākot šai pasaulē
Būtu pakļauti pasaules agresīvajai videi un informācijai,
No kuras es viņus nespētu pasargāt – to izlēmu sen.
Esmu šādam sociumam nepiemērota būtne.
Man sevi nav jāpiemēro degradētu biorobotu savienībai.
Es gandrīz nekad nesmaidu, jo nav par ko.
Man nepatīk, kad cilvēki smaidot liekuļo.
Tomēr ir cilvēks, kuram es spēju dabiski smaidīt,
Tādēļ es vēl varu brīnumu gaidīt –
Kā Zeme neaiziet bojā un nesākas karš.
/Aija Štube/
***
rudraija 