***
Dzīve iet pa pakāpieniem,
Melniem, baltiem klaviertaustiņiem.
Muzikālas skaņas lidojums no tiem
Aizved pasaulē pie krāsām un pie ziediem.
*
Kad nogurdina klejojumi toņos, pustoņos,
Gaismas, tumsas, krāsu labirintos,
Silts aromāts sauc istabā, kur iespīd saule,
Kāds saka man – klāt melnās kafijas pauze!
/Aija Štube/
***
***
Pastāsti man pasaku par mūžameža dzīvi –
Kā tur visi pasaktēli rosās, strādā brīvi!
Pastāsti par karaļpili, kurā Labais valda,
Tādēļ visiem pavalstniekiem dzīve tur ir salda.
*
Saki, šāda pasaciņa programma vien esot,
Paši varoņi kā krustu savu lomu nesot?
Sapņojot par cilvēkiem, kas Brīvību tiem dotu –
Dažai labai apnicis lidot tik ar slotu…
*
Programmētājs pacentās – deva dzīvi citu,
Iestājās tur anarhija – nosauca par sliktu.
Varbūt arī pasaktēli nevar mainīt lomas –
Grūti tiem kā cilvēkiem vadīt savas domas.
*
Brīvība nav citādība, tā ir atbildība,
Saprātīga sadarbība, arī palīdzība.
Brīvībai ir jāpiedzimst katra paša Sirdī,
Tikai tad šī Brīvība Dzīves koku dzirdī.
*
Tad nav domas otram kost, bedri rakt un laupīt.
Brīvība dod impulsu – visu dzīvo taupīt.
Brīvība nav programma, kuru gribās mainīt,
Un ar “tautas kustību” vienam otru baidīt.
*
Pasaka ir programma, kurā vadām dzīvi,
Kurā katrs domātājs tiecas piesaukt brīvi.
Kamēr Sirdī brīves nav – viss ir tikai maldi,
Beidzot sevī atmodies – pietiek gulēt saldi!
/Aija Štube/
***
Miera un skaidro domu laiks ir rudens,
Tāpēc savus ieročus aprociet zemē.
Tai zemē, kurā tos saņēmāt,
Atdodiet tiem, kas jums deva…
Ir ražas laiks.
Lai katrs saņem atpakaļ to, ko citiem devis.
Ja dota ir sagrāve, nāve un posts,
Tad neberiet pelnus uz galvām, netiesājiet –
Labojiet, ceļiet, dzīvību audzējiet –
Vismaz saudzējiet…
Mācieties saudzēt
Citas zemes, citus ļaudis
Un viņu brīvos sapņus.
Kļūstiet brīvi, un brīvus audziniet bērnus.
“Citu” un “svešo” šeit nav.
Uz planētas Zeme ir cilvēks,
Gada laiks ir rudens –
Ražas laiks.
/Aija Štube/
***
***
Ja es tevi pasaukšu uz citu pusi, tu nāksi?
Atvari ir tik noslēpumaini klusi un auksti…
Noslēpumi vilina mesties tajos un grimt,
Iespējams, cerot, ka šādi no jauna var dzimt…
*
Ja es tevi uzaicināšu sameklēt to, kas reiz zuda
Kurā mirklī no mūžības doties pēc tā?
Mirkļi ik mikrosekundi zūd nebūtībā,
Mūžība gaida, tās vārti vienmēr ir vaļā…
*
Ja es došos pa Mūžības vārtiem, kas priekšā,
Nesaukšu līdzi nevienu – un lēmums būs tavs.
Sasauktie, aizrautie maldās un netiek iekšā…
Veids, kā tur tikt tomēr katram ir pašam savs.
/Aija Štube/
***
***
Kad apkārt dzīve sevi apliecina,
Man patīk labāk “nebūt” nekā “būt”,
Un pieķerties pie domas, kura iemidzina,
Lai par daļiņu no nebūtības varu kļūt.
*
Lai no malas varu dzīvi vērot
Neiejaucoties ar savu: “Dari tā!”
Nav šai skaļumā neviena, par ko sērot,
Mana esība ir iegrimt Pasakā.
*
Pasakā var satikt raganu un arī labo feju,
Kāpt pūķim mugurā un lidot bezdibeņiem pāri,
Ar daiļo princi uzsākt ugunīgas kaisles deju,
Atrast nemirstības avotu, un burvību dzert kāri.
*
Pasakā, kur vienradži nāk ciemos,
Laimes māte svētību man dod.
Domāt nenākas par to kā sārtos liesmos
Šie tēli dzīvē, brīvību kur neatrod.
*
Bet dzīvē vergi, kuri domā: brīvi esot,
Māca “brīvību” pat tiem, kas sirdī tādi ir,
Bezjēdzīgas brīvo vergu važas nesot,
Taisnību no netaisnības sen vairs neatšķir.
/Aija Štube/
***
***
Varbūt tu jūti un dzirdi,
Kā zibens izskrien caur sirdi?
Varbūt tā vēl ir šeit un dzīva,
Vai pacelties gatava – no ikdienas brīva?
*
Varbūt es velti cenšos paturēt
To, kam jāiet, to nevajag atturēt
Ne no bezdibeņu vilinājuma,
Ne saldo ilūziju valdzinājuma.
*
Tam mierīgi jāiziet cauri
Pat, ja finišā negaida lauri,
Bet arī skrambas un rētas
Ir tavas pieredzes vērtas.
*
Lai tie, kas vēl ikdienā – melš,
Tev priekšā ir bezgalīgs ceļš,
Jo tagad tev jauna Sirds,
Un tiem, kuri Redz, tā mirdz!
/Aija Štube/
***
***
Tver ik mirkli savā dzīvē –
Tver to mirkli, kurš ir skaists!
Tā kā putni lido brīvē,
Lido prieks, kas brīvē laists!
*
Putnus neieslogi būros,
Jūtas – tumšā pagrabā.
Ļauj, lai gaisma iespīd stūros,
Skumjas tajos apglabā.
*
Dziedi savu dvēs’les dziesmu,
Tā kā putni brīvībā!
Nebūs vairs nekādu briesmu
Nemirstīgā dzīvībā!
/Aija Štube/
***
***
Uguns burti, melna nakts.
Kas bij burtu rakstītājs?
Ne tas mags, ne tas burvis,
Tas bij Vārdu zinātājs.
*
Es izdzēru ziedu rasu
Saullēktā skatoties.
Tā es tavu dzīvi lasu
Starp rindām veroties.
*
Smagi, smagi ceriņzari
Samirkuši lietavās.
Vai nav smagi dzīvi nest
Div’ mazās riekšavās?
*
Es atradu zelta birzi
Sudrabā staigājot.
Zelta zaru skaras šķirsi
Sidrabiņu atrodot.
*
Ārā mitri, ārā auksti –
Nāc manā istabā.
Ienākot necilā
Vakardienas kankariņus.
*
Šodien mirsi, rīt piedzimsi
Jauna, brīva, laimīga.
Kam būs žēl, tie runās:
Tu pie visa vainīga! 🙂
*
Man palika garlaicīgi
Zinātniekus klausoties.
Klausījos, ko stāstīja
Ābeļziedu pumpuriņi.
*
/Aija Štube,13.05.14./
***
***
Ne slikta, ne laba
Tāda ir standatrtcilvēka jūtu daba…
Vienkārši galva sāp no asiem vārdiem,
Vienkārši zeme līgojas no tālu šāvienu dārdiem,
Krūškurvī zombēta žurka grauž,
Matos savādi zirnekļi tīmekļus auž,
Kāds kādam, kāda vārdā kaulus lauž…
Un kādam tā dzīvojas –
Ne labi, ne slikti – terminu nav,
Tāpēc tos nemeklēšu –
Neraudāšu – paklusēšu…
*
Sāls ūdens
No manām acīm
Plūst uz sālsūdens
Rezervuāriem,
Un kādreiz es saucu
Acis par vārtiem
Pa kuriem saplūdīs šie ūdeņi
Asaru jūrās.
Jo sāļākas asaras, jo labāk –
Nāves jūrā nenoslīkt…
/Aija Štube 12.05.14./
***
***
Tu radītāja – dzīvības devēja,
Apzināti vai nē,
Bet tu radi jaunas pasaules
Un virzienu tām dod –
Uz kurieni attīstīties:
Pēc mīļuma, dailes un labā,
Vai slavas, naudas un varas dzīties?
Bet varbūt šo izvēli izdarām paši,
Ja gadās šai pasaulē pamaldīties?
Un varbūt viss notiek mainoties,
Jo dzīvē nav sastinguma.
*
Lai kā arī būtu ar cilvēku dzīvi
Un ceļu, pa kuru tiem iet,
Es vēlos tev pateikties, māt,
Ka sirds tava mīl un cieš,
Ka esi, kāda esi,
Un, ka tādēļ esmu es!
***
/Aija Štube, 11.05.14.- Māmiņu dienā/
*
rudraija 