***
Pavasar’s ievziedu ratos
Ar ceriņiem pamādams aizjoņo,
Vasara spoguļodamās
Savos dabas skatos
Līdz ar mums ik dienu soļo.
*
Papeļu pūkas uz ielām
Un istabās dejo.
Trauslie jasmīni reibinot zied,
Putni koros un pa vienam dzied,
Bet kāds par to visu dzejo.
*
Aiz sevis atstājot pilsētas dunu skaļo,
Mežā uz krituša koka apsēžos,
Veros tauriņu haotiskajās dejās
Un šķiet – viņi klusiņām smejās
Aiz prieka, ka apkārt pasaule zied un zaļo.
/Aija Štube/
***
***
Karstums karsē vēsos prātus –
Karstajiem – viss ierastāk.
Ļaudis maršē, meklē Vārtus,
Jautājot – ko iesakāt?
*
Vai jūs ziniet, kur tos meklēt,
Ja jums CeļaZīmju nav?
Bet varbūt ar labām sekmēm
Sen tos sasnieguši jau?
*
Nu tad atļaujiet man vaicāt:
Kādēļ sirdīs aukstums tāds?
Vai jūs īsto ceļu veicāt –
Varbūt maldinājis kāds?
*
Saule – karsta, polos – auksts,
Bet pa vidu mājīgs siltums
Aicinošs un uzrunājošs,
Starojošs no dzīvas Sirds.
/Aija Štube/
***
***
Ir pagājusi mūžība kā diena.
Izmirkušo ceriņziedu
Blūzu klausos viena,
Ne vārda nesakot,
Neko priekšā nečukstot –
Jau laižoties uz dusu tik klusu,
Cik klusu paiet viena diena
No manas mūžības.
/Aija Štube/
***
***
Ceriņos laimīti nemeklē,
Meklē to sirdī savā.
Cikos ir ceriņu laiks?
Brīšos, kad zied tava sirds!
***
Ceriņu cerības
Ceriņziedu laikā
Cerīgi plaukst…
***
/Aija Štube/
*
***
Uguns burti, melna nakts.
Kas bij burtu rakstītājs?
Ne tas mags, ne tas burvis,
Tas bij Vārdu zinātājs.
*
Es izdzēru ziedu rasu
Saullēktā skatoties.
Tā es tavu dzīvi lasu
Starp rindām veroties.
*
Smagi, smagi ceriņzari
Samirkuši lietavās.
Vai nav smagi dzīvi nest
Div’ mazās riekšavās?
*
Es atradu zelta birzi
Sudrabā staigājot.
Zelta zaru skaras šķirsi
Sidrabiņu atrodot.
*
Ārā mitri, ārā auksti –
Nāc manā istabā.
Ienākot necilā
Vakardienas kankariņus.
*
Šodien mirsi, rīt piedzimsi
Jauna, brīva, laimīga.
Kam būs žēl, tie runās:
Tu pie visa vainīga! 🙂
*
Man palika garlaicīgi
Zinātniekus klausoties.
Klausījos, ko stāstīja
Ābeļziedu pumpuriņi.
*
/Aija Štube,13.05.14./
***
Mēness šonakt ir pillā –
Skatoties reibonis nāk;
Ēnas dzelteni lillā
Apkārt virpuļot sāk.
*
Arī Raganai lillā
Matos sikspārņi spiedz.
Gõtiski šarmantā stilā
Tumsas mustangi zviedz.
*
Reibonis tavā mīlā
Kā absints zaļgani mirdz…
Kurš iekritis šajā tīklā,
Tas ālējas, dejo un ņirdz.
*
Par ikdieņu stīvo prātu
Smej Mēness un Ragana.
Nes dzīrēm saklātu galdu
Pie bomža un nabaga.
*´¨)
¸.•´¸.•*´¨) ¸.•*¨)
(¸.•´ (¸.•`Aija Štube-13.02.2014.*¨)
***
Šī ir tāda sistēma,
Kurā Sistēmas nav.
Antiņš šņabi izdzēra,
Bet sāta sajūtas nav…
*
Dziesmu par uzvaru nodzied,
Jo plānā tāda mums ir.
Zaudēto kauju nedzird –
Iestāstīts savādāk ir…
*
Himnai vārdus var mainīt,
Valsti var izpārdot,
Par senām vērtībām smaidīt
Mēli tām parādot…
*
Šī ir tāda sistēma –
Šeit un tagad būs būt!
Sveša loma ir iedota
Tiem, kas pulsu vēl jūt…
*´¨)
¸.•´¸.•*´¨) ¸.•*¨)
(¸.•´ (¸.•` Aija Štube-08.02.2014.*¨)
***
***
***
Tad jau Laimīgu Jauno gadu!?
Vienmēr atrodas kāds, kam ļoti nepatīk, kad piemin svinēšanas “tik drūmā situācijā”, kādā mēs esam… Un bija arī man skumīgi un sāpīgi, bet draugs uzrakstīja šādas rindas: “Ja galīgi nav, ko svinēt, sviniet janvāra beigas. Tas nekas, ka beigas pēc nedēļas – sviniet visu nedēļu! “/Tā pa radio esot teikts/. Man iepatikās. Tad bija vēl laiks līdz janvāra beigām, bet man ātrumā uzrakstījās šāda rīmīte:
***
IkDienas svinēšana
Granātas nemetiet,
To sulu iedzeriet
Dienu nosviniet –
Priekā aizvadiet
Un ciemos aiciniet
Jau rītdien pat!
/Aija Štube/
***
Sakompilēju šādu uzsaucienu iedvesmai. Galvenokārt jau sev. Jo ko gan mēs citiem varam dot, ja mūsos nav prieka..vēl jo vairāk, ja mūsos ir dusmas, aizvainojums, naids, skumjas, rūgtums…Dot varam tikai to, kas mūsos ir…Tad varbūt apkārt tik maz laba, ka mūsos tas netiek kultivēts? Un prieks esot īpaša gudrība – lai katrs saprot kā prot!
***
***
Ja varētu, es jums par eņģeļiem rakstītu –
Par visu to saulaino, jautro un skaisto, kas ārpus…
Šīm cellēm, kur saule vairs neiespīd,
Un eņģeļi slēpj savas sejas aiz maskām,
Tās atklājot, izrādās – sen jau tur dēmoni ziemo…
Bet varbūt tikai apciemo
Radniecīgās dvēseles
Un cenšas tās nepārbiedēt?
Viņi prot arī dziedēt
Salauztās sirdis un zudušās cerības
Tur, kur izmestās mantas
Un vērtības nolietotās, neizprastās –
Apviļātās, izārdītās un aizmirstās…
Viņi tās atrod, atjauno un dāvā
Tiem, kam to trūkst.
TrūkumCietēji savā noskaņā savādā,
Nepazīst un aizgriežas projām,
Un turpina zīlēt savas ikdienas
Kafijas biezumos,
Savas izlietās alvas liekumos
Redz savas kaprīzes, raizes un to,
Ka drīz nebūs pat maizes…
Ka jākaro būs par to,
Kas katram dāvāts par brīvu…
Tādēļ šai vidē eņģeļi maskējas,
Reizēm pat nosmērējas,
Tiek lamāti, ķengāti, projām dzīti
Kā dimanti dārgi, neatpazīti,
Bet viņiem tas nieks,
Tiem nepielīp nekas lieks.
Tā, ka varbūt šobrīd pie tevis
Klauvē reiz projām aizsviestais prieks…
*´¨)
¸.•´¸.•*´¨) ¸.•*¨)
(¸.•´ (¸.•`Aija Štube—25.01.2014.*¨)
rudraija 