Strīdi iztukšo mūsu enerģijas uzkrājumus.

Strīdos dzimst patiesība? Vīriešiem – jā, bet sievietēm – nē. Prāta līmenī var notikt dažādas izmaiņas, bet dvēseles līmenī visbiežāk strīdi noved pie iztukšotības sajūtas.

Un nav svarīgi – uzvarējāt strīdā vai nē. Ja strīdā neuzvarējāt, jūs jūtat vilšanos, un spēki, protams, mazinās. Bet arī tad, ja jūs uzvarat strīdā un jūsu ego jūtas gandarīts, sievišķā enerģija iztek cauri pirkstiem…

Patiesībā to ir viegli izskaidrot. Sievietes spēku gūst attiecībās. Jebkādās – ar vīru, bērniem, vecākiem, draudzenēm. Bet strīdi grauj attiecības. Ja tuvs cilvēks ar jums strīdās, jums ir nepatīkama sajūta. Reizēm tas ir pat sāpīgi, reizēm aizvaino, reizēm sadusmo…

Vīriešiem dažreiz vajag pastrīdēties – vislabāk ar citu vīrieti. Izprovocēt vārdu kaujas un tajās uzvarēt. Tāda ir vīriešu iekarotāju un uzvarētāju daba.

***

Kādēļ mēs strīdamies?

Pierādam savu taisnību – cenšamies pierādīt sev un citiem, ka mēs esam krutāki, gudrāki, skaistāki, garīgāki. Kas gan tas ir, ja ne zems pašvērtējums? Ja mēs mīlam pamācīt cilvēkus it kā “no augšas” (jūtoties zinošāki, informētāki, viedāki) – tas norāda vien to, ka mūsu pašapziņa ir zemāka par zāli. Aizstāvam savas pozīcijas. Varbūt tādēļ, ka neesam līdz galam pārliecināti, ka rīkojamies pareizi. Un tad katrs pretējs viedoklis tiek uztverts kā “uzbrauciens”, apdraudējums. Daudzi pārdzīvo šo stadiju tad, kad maina savu dzīvi. Šādos strīdos viņi vai nu nostiprina savu pārliecību par izvēlētā ceļa pareizumu, vai zaudē tam ticību un atgriežas uz “ierastajām sliedēm”.

Pievēršam sev uzmanību. Visi mēs esam saņēmuši par maz mīlestības, glāstus… Reizēm mums liekas, ka neesam nevienam vajadzīgi un interesanti. Un tad rodas vēlme iesaistīties strīdā – vislabāk ar kādu autoritāti, lai tiktu pamanīti. Tā, starp citu, izpaužas interneta “troļļi”.

Vēlamies “glābt” citus cilvēkus. Tas ir ļoti augstsirdīgi. Bet vai necenšamies šeit tēlot cita lomu? Dieva vai Mesijas, vai skolotāja, kurš “visus atgriež uz pareizā ceļa”, lomu? Man šķiet, ka palīdzēt citiem var tikai ar savu piemēru. Katram var parādīt ceļu uz strautu, bet nevar piespiest dzert no tā.

Aizvien biežāk saskaros ar to, ka cilvēki, kuri ir pārliecināti par sevi un to, ko dara, ciena sevi un citus – strīdos neiesaistās. Atceros kādu rakstnieku, kurš ne reizi neiesaistījās strīdā, lai gan tika provocēts par grāmatu saturu, idejām, kolēģiem. Viņš mūs klausījās un smaidīja. Pateica kādu miermīlīgu frāzi un strīds bija beidzies – izsīcis. Tas tādēļ, ka strīdam nepieciešamas divas puses. Strīdēties ar sevi var tikai dažas minūtes. Tālāk nav interesanti.

Nav svarīgi, kuram taisnība. Taisnība tam, kurš ir laimīgs, bet jebkādi strīdi pasliktina attiecības.

Pēc katra raksta internetā, notiek lasītāju debates. Viens otram cenšas kaut ko iestāstīt, pierādīt sava viedokļa pareizākumu. Agrāk mani tas ievainoja, (Ne jau visi strīdi ir par saturu, daudzi pāriet uz personālijām.) vēlāk kaitināja, pēc tam kļuva vienaldzīgi. Mana dzīve no tā nemainās.

Tagad esmu tajā stadijā, kad man ir patiesi žēl tās enerģijas, ko sievietes iztērē šādos strīdos. Tas taču ir gluži tas pats, kā svaigu pienu izliet notekā.

Var bezgalīgi piepildīt sevi ar visu labāko un bezgalīgi justies iztukšota – kamēr mūsos darbosies šādi ierastie “izšķiešanas” mehānismi, nekas nemainīsies.

Tādēļ es nolēmu atslēgt komentāru iespēju. Rūpēs par savu un jūsu enerģiju. Es tik tiešām pieņemu, ka jums var būt citādāka pieredze un savādāks viedoklis. Es aprakstu savu “pasaules gleznu”. Es dzīvoju, redzu un jūtu šādi, un tādēļ par to rakstu. Jūs varat dzīvot savādāk un būt laimīgāki. Es tam piekrītu.

***

Neliela fabula par cīņas gaili.

Kāds valdnieks nolēma turēt savu cīņas gaili, un tā apmācību viņš uzticēja netālu dzīvojošajam viedajam.

Pēc desmit dienām valdnieks aizgāja pie viedā pēc gaiļa, bet viedais teica, ka gailis vēl nav gatavs:

“Viņš pašpārliecināti un nevaldāmi metas virsū visiem pēc kārtas, un gandrīz vienmēr tiek sakauts.”

Pēc desmit dienām valdnieks atnāca pēc gaiņa, bet viedais ziņoja, ka vēl neesot laiks:

“Viņš baidās pat no savas ēnas un neizlien no savas ligzdas. Viņš vēl nav gatavs.”

Vēl pēc desmit dienām viedais neatdeva gaili valdniekam:

“Viņš ir asinskārs un cietsirdīgs – iznīcina jebkuru pretinieku un meklē ienaidniekus pat tur, kur to nav.”

Pagāja vēl desmit dienas un valdnieks atnāca pēc sava cīņas gaiļa.

“Tagad viņš ir gatavs, valdniek. Viņš ir mierīgs un iekšēji nesatricināms, un visi gaiļi baidās viņam tuvoties. Neviens neuzdrošināsies pieņemt viņa izaicinājumu uz cīņu.”

Vēlu jums būt piepildītiem ar prieku 24 stundas diennaktī un netērēt savu dārgo enerģiju dēļ visādiem sīkumiem!

/Pietuvināts tulkojums kādam rakstam no facebook./

***

Nosacīti pastāv bites apziņa un mušas apziņa.

Kamēr bite  lido no zieda uz ziedu, savāc nektāru un ražo medu, tikmēr muša tiecas pēc ekskrementiem, pēc atkritumiem. (Bites apziņas cilvēki neiesaistās tirgus līmeņa strīdos, necenšas izskaidroties, pierādīt savu taisnību, atmaskot katru nejēdzību, saskatot visā slikto, tādējādi riskējot aplipt ar šo “slikto” un pārvērsties par mušu.)

Mums šeit ir izvēles brīvība…