Mums ir būtiski saprast realitātes dabu. Mēs uztveram lietas kā nesaistītas, kā pašas par sevi pastāvošas. Bet tā nav – viss pastāv mijiedarbībā. Pat mūsdienu zinātne pierāda, ka viss parādās tikai mijiedarbībā un procesos. Viss plūst un mainās. Mums nez kāpēc visu laiku šķiet svarīgi apstādināt lietas, apturēt. Un arī sevi mēs uztveram kā nemainīgu vienību, un arī tas ir malds. Šajā ziņā mēs mazliet dzīvojam kā halucinācijā, kas liekas ļoti reāla. Bet, kad mēģinām to netvert ar loģikas instrumentiem, viss izšķīst.

Pavisam klasisks piemērs.

Jēdziens – labs cilvēks. Vai slikts. Ja es paskatos no savas puses – jā, slikts cilvēks, tiešām. Un es nesaprotu, ka šo jēdzienu esmu izveidojis es pats – ka tikai mijiedarbībā ar mani, ar manu pieredzi, ar šo konkrēto situāciju, viņš ir kļuvis slikts cilvēks. Bet tā ir tikai mūsu apziņas interpretācija. Jo, ja kāds cilvēks ir slikts, tad pilnīgi visi viņu arī redzētu kā sliktu cilvēku. Bet šā cilvēka kaķis droši vien tā neuzskata. Viņš domā – tas gan ir labs cilvēks, par mani tā rūpējas un baro. Un šā cilvēka tuvinieki, māte un tēvs varbūt arī neuzskata, ka viņš ir slikts cilvēks. Un varbūt vēl lērums cilvēku uzskata, ka viņš nav slikts cilvēks! Tad kā – viņš ir vai nav slikts? Un varbūt šā cilvēka sliktums un labums nenāk no viņa puses, bet no manis? Jo es viņu tā redzu – mijiedarbībā ar mani, ar manu pieredzi es viņu uztveru kā sliktu. Un tā arī vajadzētu teikt – es viņu redzu kā sliktu mijiedarbībā ar mani. Bet, protams, ne mēs tā domājam, ne sakām.

Turklāt mums ļoti patīk pārspīlēt – ja cilvēks ir slikts, tad slikts ir viss, ko viņš dara, ko saka vai pat kā izskatās. Nav nekā laba šajā cilvēkā. Un tā atkal ir nedzīvošana saskaņā ar realitāti. Jo nekad nav tā un nekad nevar būt, ka pilnī viss saistībā ar kādu cilvēku ir slikts. Būtībā tā mēs cenšamies no šā cilvēka atbrīvoties – ja jau viņš man kaut ko sliktu izdarījis, lai vispār ir prom no manas dzīves! Bet jūs ar to radāt problēmas sev. Jo dzīvojat halucinācijā.

Es negaidu perfekcionismu ne no sevis, ne citiem. Saprotu, ka kļūdīties ir cilvēcīgi, mēs visi to esam darījuši, darām un darīsim. Tas ir jāpiņem kā dzīves pieredze, no kā varbūt pat varam izvilkt kādu dzīves mācību, bet, galvenais, iet tālāk. Nevelkot līdzi ne pagātnes murgus, ne skeletus skapjos. Pagātne ir pabeigta. To nevar mainīt. Vienīgais, kad varam, –tagad. Ne vakar, kā vairs nav. Un ne rīt, kā nav. Bet – tagad.

Stresa situācijas dzīvē ir un būs, to mēs sevišķi nevaram mainīt, taču savu redzējumu un savas reakcijas gan. Lēnām un pakāpeniski, soli pa solim. Un tā arī ir garīgā attīstība. Manā skatījumā garīgā attīstība nav nekas ezoterisks vai pārdabisks. Ja mēs savas garīgās prakses rezultātā nekļūstam par labākiem cilvēkiem, tad mēs vienkārši izniekojam savu laiku. Mēs varam izlasīt tūkstošiem grāmatu un citēt no galvas Svētos Rakstus, bet, ja mēs esam iedzīvojušies lepnībā par savu gudrību, tad esam izniekojuši savu laiku. Un ne tikai savu. To mums saka arī augstskolā – ja jūs šo sešu gadu laikā sākat domāt, ka zināt daudz vairāk nekā citi, un jūtaties ar kaut ko labāki, tad jūs te velti pavadāt laiku. Un tas ir ļoti atvēsinoši.

Pazemība nenozīmē ne to, ka cilvēks ir vājš, ne arī, ka sevi noniecina, jo arī sevis noniecināšana ir sava veida lepnības pazīme – lūk, cik es esmu īpašs! Tas viss notiek lēni. Garīgo procesu var mērīt tikai dekādēs. Ja es pēc desmit gadiem paskatos atpakaļ un redzu, ka esmu kļuvis drusku pozitīvāks, sabalansētāks un mijiedarbībā patīkamāks, tad esmu uz pareizā ceļa. Bet tas vienmēr ir un būs process.

/Kāda budisma studenta atziņas/

***

Zibens Rūnu Vārdus rakstu,

PērkoņSpēkā stiprināšu –

Cauri Dzīvei smagu nastu

Miera garā ritināšu.

/Aija Štube,

02.09.2013./

***