by

Līdz tam…

Līdz tam...

***

Tas nekas, ka sāp,

Tu piecelies un atkal kalnā kāp,

Aiz paguruma ceļa malā ļimsti,

Un tomēr piecelies – no jauna “dzimsti” –

Ar jaunu skatienu uz jaunu dienu,

Caur kuru pretī tev jau sen es brienu

Pa takām purvainām un ceļiem,

Kas pārpilni ar ēnām un ar veļiem…

Bet sirds, kas īsto ceļu zin,

Tā nemaldās, tā Ariadnas pavedienu tin,

Lai neapmaldāmies, bet satiekamies tur –

Kur trejdeviņas siržu liesmas kur,

Un tumsa netiek klāt un tevi nenobur,

Bet līdz tam mums daudz vēl jāiztur!

/Aija Štube/

***

by

Ironisks indes spogulītis

Indes spogulītis...

***

Tik daudz indes sakrājies,

Ka nespējot visu noturēt sevī,

Viņš aprej kaimiņa suni,

Jo no kaimiņa paša ir bail.

Tik ļoti izpausties gribās,

Tā kaitina citu prieks,

Ka čūskas un krupji no mutes

Ar katru teicienu lien –

Pat sakot citiem: Labdien!

*

Ir prātā: lai rauj tevi jods!

Jo zināms, ka oma nav laba,

Ja apziņa pilna kā pods…

Ak, mani kāds “nobrīnīja”,

Ir aizskarts mans ego un gods,

Un vairākums gribot tam kost!

Un domās viņš noslaucīja

No pasaules sevi nost…

*

Un pazūd indes kauss,

Zūd katrs, uz otru kas šaus

Ar domām, vārdiem un darbiem

Pret ienaidniekiem jābūt skarbiem…

Kamēr saprot viņš reiz, ka tas naids

Ir cilvēka bezspēka vaids,

Un cilvēks aizmet to kruķi

Un iestāda skaistu puķi.

/Aija Štube/

***

by

Mēģiniet piezvanīt vēlāk…

Mģiniet piezvanīt vēlāk...

***

Tu izmisīgi zvani uz telefonu,

kurš vienmēr ir ieslēgts

un vienmēr automātiski atbild:

adresāts nav sasniedzams,

mēģiniet piezvanīt vēlāk…

*

Tu mokies drūmās nojausmās,

minējumos un savas fantāzijas tēlos,

kuri tev rāda ainas

ar katastrofām, slimnīcām un morgiem.

Tu mēģini piezvanīt vēlāk…

*

Tu mēģini dzīvot ar visu to, ko zini

pēc likumiem, kurus neviens nav rakstījis,

bet visi cenšas izpildīt –

mākslīgi smaidīt un nedomāt

par to, kas notiek patiesībā.

Tu mēģināsi piezvanīt vēlāk…

*

Arī tad, kad pilsēta būs drupās,

zem kurām gulēs cilvēku ķermeņi

ar planšetēm un viedtālruņiem līdzās,

kad pārstās darboties Cilvēku likumi,

un savu “brīvību” slavēs marodieri,

tu izdzīvosi un mēģināsi piezvanīt vēlāk…

/Aija Štube/

***

by

Pasakā

Pasakā...

***

Kad apkārt dzīve sevi apliecina,

Man patīk labāk “nebūt” nekā “būt”,

Un pieķerties pie domas, kura iemidzina,

Lai par daļiņu no nebūtības varu kļūt.

*

Lai no malas varu dzīvi vērot

Neiejaucoties ar savu: “Dari tā!”

Nav šai skaļumā neviena, par ko sērot,

Mana esība ir iegrimt Pasakā.

*

Pasakā var satikt raganu un arī labo feju,

Kāpt pūķim mugurā un lidot bezdibeņiem pāri,

Ar daiļo princi uzsākt ugunīgas kaisles deju,

Atrast nemirstības avotu, un burvību dzert kāri.

*

Pasakā, kur vienradži nāk ciemos,

Laimes māte svētību man dod.

Domāt nenākas par to kā sārtos liesmos

Šie tēli dzīvē, brīvību kur neatrod.

*

Bet dzīvē vergi, kuri domā: brīvi esot,

Māca “brīvību” pat tiem, kas sirdī tādi ir,

Bezjēdzīgas brīvo vergu važas nesot,

Taisnību no netaisnības sen vairs neatšķir.

/Aija Štube/

***

by

Zāles zaļajā dīvānā, zilajā upē kā zīdā…

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

***
Iegulties zāles zaļajā dīvānā –
Uz kvadrātmetru divdesmit un vienu,
Izvēlēties ēnas metēju – koku
Un šādi nogulšņāt visu dienu…
*
Līdzās upe mierīgi savā nodabā plūst,
Dzīvā radība tajā ar to par vienu veselu kļūst.
Reizēm par šo sastāvdaļu kļūstu arī es –
Upē uz muguras apguļoties un ļaujoties, lai straume mani nes.
*
Ļaujos, bet vēroju caur puspievērtiem plakstiem,
Sekoju līdzi dabas krāsu rakstiem gar krastiem…
Saules prožektors izgaismo kārtējo dienu,
Kurā, dāvājot sevi, tā dāsni apveltī ik vienu.
*
Zāles zaļajā dīvānā, zilajā upē kā zīdā
Aizmirst par ikdienu, neiesaistīties banālā strīdā,
Neļaut civilizācijai aprīt šo saulaino ainu,
To raksturojot lietot vien dvēseles dzeju un dainu.
/Aija Štube/
***

by

Sirds

Sirds
***
Varbūt tu jūti un dzirdi,
Kā zibens izskrien caur sirdi?
Varbūt tā vēl ir šeit un dzīva,
Vai pacelties gatava – no ikdienas brīva?
*
Varbūt es velti cenšos paturēt
To, kam jāiet, to nevajag atturēt
Ne no bezdibeņu vilinājuma,
Ne saldo ilūziju valdzinājuma.
*
Tam mierīgi jāiziet cauri
Pat, ja finišā negaida lauri,
Bet arī skrambas un rētas
Ir tavas pieredzes vērtas.
*
Lai tie, kas vēl ikdienā – melš,
Tev priekšā ir bezgalīgs ceļš,
Jo tagad tev jauna Sirds,
Un tiem, kuri Redz, tā mirdz!
/Aija Štube/
***

by

Prom no pilsētas, kas vārās…

WP_20140721_009
***
Viss pa vīlēm un uz pusēm
Pārraujams un sadalāms.
Un visvairāk tiem, kas klusē,
Atņemams un norakstāms.
*
Skaļi vārdi, pērkondārdi
Atņem prieku man un tev.
Labi vēl, ka nenospārda,
Vēlmē pielīdzināt sev.
*
Prom no pilsētas, kas vārās
Pati savās atraugās.
Mūs ved Daba prieka ratos –
Gaiss un upe pabaros!
*
Te par brīvu un uz pusēm
Dāvināms un atdodams,
Bet mēs paši tumsas pusē
Meklējam, kur Noslēpums…
*
Izgaismojas tumšā puse,
Aizbēg rēgi pagrabā.
Tur, kur ejam – gaisma pulsē,
Noslēpumus saglabā.
/Aija Štube/
***