***
Tās, kas pār vaigiem līst,
Nav asaras, bet lietus lāses.
Tāds laiks, kad sajaukt var visu –
Es šorīt iedegos, ne dzisu!
/Aija Štube/
***
***
Pagaidi mani mazliet,
Kamēr es dziedinu spārnus,
Kamēr lidojums nešķiet
Prieka un spēka pilns.
*
Pagaidi mani mazliet,
Kamēr sadzīst tās brūces,
Kuras sāp vēl aizvien,
Tadēļ grūtāk ir lidot.
*
Pagaidi mani mazliet –
Arī es tevi gaidīšu,
Tad, kad tev kādudien
Apdzisīs dzīvotgriba.
*
Negaidi mani vien tad,
Ja viena projām dodos,
Un neatgriezties nekad
Tev un citiem solos.
/Aija Štube/
***
***
Visam vajadzēja būt labi, bet nebija.
It kā pareizi darīts – pēc instrukcijas,
Tomēr formula palika uz papīra pareiza,
Bez praktiska rezultāta dzīvē.
*
Ja mīlestībai ir piešķirta diagnoze,
Tad formulai darboties nācās.
Kā tad ar tavu gudro prātu
Un materiālistisko piegājienu?
*
Tu varot uzbūvēt intelektu –
Mākslīgo, robota prātu.
Bet nedarbojas dzīvē tava pareizība –
No citas vielas ir mīlestība!
/Aija Štube/
***
***
Iemūžini fotogrāfijās pavasari –
Lai paliek par piemiņu
Laikam, kad sals tevi dzels
Un sniega bumbas kāds vels.
*
Iemūžini pavasari, ja vari.
Tomēr tas nebūs kā īsts.
Reibina smaržu realitāte
Tagad un šeit –
Plaukst, zied un vīst.
*
Iemūžini ceriņa laimīti,
Pasmaidi sev un citiem.
Cik naivi mēs reizēm esam,
Cik atklāti pret visiem!
*
Cik labi, ka esam naivi,
Bet zinoši pieredzē,
Joprojām mums patīk sapņot,
Tikt ziedu paradīzē!
/Aija Štube/
***
***
Ziedošais laiks ir īss –
Pavisam neilgs brīdis,
Ja vēl lietus laikā
Telpās sēdi –
Nepamani,
Kā pumpuri pārvēršas
Greznā, smaržīgā kupenā:
Shanel var atpūsties.
Labāk doties izlūkos
Un iegrimt ziedos.
Fotogrāfu bari aplenc
Ziedošu ceriņkrūmu.
Spīd saule, un es neklausos,
Kad man stāsta
Par dzīvi – sūru un grūtu.
Reizēm vajag aizmirsties
Un vienkārši priecāties.
/Aija Štube/
***
***
Man patiktu ar tevi
Kopā aiziet zvejot,
Lai gan es to darīt neprotu
Un mēģinājusi neesmu…
Varbūt tev patiktu ar mani dejot,
Lai gan es nezinu,
Vai tu to proti un vēlies.
Es ceru, ka esi jau piecēlies,
Uzvilcis darba drēbes
Un pašlaik iemalko kafiju.
Es neeju uz darbu,
Bet kafiju malkoju gan,
Un klusām dungoju
Dziesmu, īpašu man…
Man patiktu…
Vai tas nav egoistiski?
Tu taču neesi teicis,
Ka vēlies jebko no tā visa.
Un mana kafija lēnām atdzisa…
/Aija Štube/
***