***
Cik ļoti noilgojušies
Pēc cenzūras it visā.
Priekšā vajag Vadoni,
Kurš diktēs, ko darīt, ko nē.
Ar savām domām
Šo vadoni materializējat,
Lai būtu atkal ko nīst
Un publiski nogāzt no troņa.
Hello! Vai tiešām nav skaidrs?
Cilvēkiem izpriecas dodiet,
Un dodiet daudz naudas
Priekš tām!
/Aija Štube/
***
***
Iesim mēs pa šauro ceļu,
Cauri visiem platajiem.
Platajos iet tik daudz meļu,
Tādēļ mēs – ar retajiem:
Kam goda vārds nav tukša skaņa,
Tiem, kam balts nav simbols vien.
Simbols, kurš priekš spēlēšanās,
Pilda viņu vēlēšanās…
Iesim mēs pa šauro ceļu,
To, kur balts ir balts
Un sirds vēl krūtīs sitas.
To, kur melns ir melns
Un prāts tur noslēpumā lietas:
Neizpaužamās,
Nenosaucamās,
Gara cīņās gūstamās,
Dzīvā sirdī jūtamās.
Iesim…
/Aija Štube/
***
***
Pilsētā uzradusies banda – vārdu un ideju zagļi.
Tikai iepīti driskās, lēti un neīsti augļi…
Sanāk šiem marodieriem, pasteigties, ja nu kas…
Tāpēc mērkaķa tempā grāmatas izdotas.
Nav pirmavotiem žēl, tikai žēl pašu ideju zagļu;
Ja nu vārdu vietā, kāds paņem tiem citu kaut ko?
Citu – vērtīgāku, bet tāda būs viņu karma,
Jo tā tas Dabas likums darbojas.
Vēlāk daudzi tomēr labojas.:)
/A.Š./
***
***
Kur tu esi saulīte?
Diena bez tevis skumīga…
Kur tu esi vasariņa?
Neviena nav runīga…
Laikam pavēlēt nav lemts
Vismaz mums,
Vismaz šobrīd,
Vismaz šovasar.
Varbūt drīz spiedīsim pogu
Ar uzrakstu: Vasara!
Un atvērsies programma
Ar siltu, saulainu laiku.
Kad laukiem vajadzēs lietu,
Atkal spiedīsim pogu…
Bez publiskiem ziņojumiem –
No saviem viedtālruņiem…
Bet labāk pagaidīsim,
Pacietīsim, Izbaudīsim kā ir,
Jo kādam var gadīties nospiest
Tādu pogu, ka ne vasara, ne rudens –
Vien ziema, ziema, ziema…
Ātomziema…
/Aija Štube/
***
***
Mēs kritām kopā ar eņģeļiem,
Tikai nokritām zemāk,
Jo bijām augstāk
Par tiem.
Tādēļ eņģeļi joprojām
Bauda “savas paradīzes”
Priekšrocības
Un reizēm uzklausa kādu
Lūdzēju.
Paļauties uz eņģeļiem
Būtu pārāk naivi,
Bet cilvēkiem tas
Ir vispārraksturīgi.
Pielejas ar grādīgo,
izsauc eņģeli,
Bet nezin, ka atnāca
Ļarva no miroņa,
Kas nevar atrast
Mieru tajā pusē
Jau neskaitāmus
Garus gadus.
Ļarva pabarojās,
Dzērājs izgulējās,
Dzīve turpinājās.
Kas mainījās?
Kāds bija mērķis?
/Aija Štube/
***
***
/Aija Štube/
***
***
Mana sirds asiņo.
Tu to izliec visu apskatei –
Lai vēro, kā tā mirst…
/Aija Štube/
***
***
Sunim Funim bija Vējš,
Ezītim miglā bija Lācītis,
Vinnijam Pūkam bija draugi
Un zāģu skaidas galvā,
Kuras, iespējams, ļāva
Dzīvi uztvert optimistiski.
Kaķītim bija viņa dzirnavas,
Un spēja piedot visiem un visu –
Lai labāk vairojas prieks!
Kaijai Džonatanam nebija draugu.
Viņš bija Pilnības meklējumos,
Vēl nezinādams, ka Pilnība,
Kādu viņš meklē, nemaz neeksistē.
Džonatana “Pilnība” gaidīja viņu jau sen.
Vai viņš to atradīs? Vai viņa viņu pazīs?
Vai viņi sapratīs, kas viens otram ir?
/Aija Štube/
***
***
Ja es pa pusei tikai cilvēks esmu,
Vai cilvēcības likums mani skar?
Es dzīvās dabas daili sevī nesu
Kas Brīvo cilvēkgribu ietvert var.
*
Es mīlu tā, kā cilvēkam nav dots –
Ar visu sevi – katru šūniņu.
Tas naids, kas apkārt, šķiet, nav pamatots.
Tad kādēļ nebeigt ciešot radīt viņu?
*
Man jūsu naida bultas laupa spēku,
Jo pretī sūtu mīlestību – cik vien var!
Es nenosaukšu to, ko darāt jūs par grēku,
Vien atgādināšu – neviens šai karā neuzvar!
/Aija Štube/
***
***
Cūkas staigā pa pilsētu
Un apdraud cilvēkus.
Gaismas pilī tās apsargā.
No cilvēkiem tai skaitā…
/Aija Štube/
***
rudraija 