***
Zāles zaļajā dīvānā,
Zilajā upē kā zīdā,
Man patiktu iegrimt un nedomāt,
Par to, kas notiks rītā.
/Aija Štube/
***
Monthly Archives: jūlijs 2014
Zāles zaļajā dīvānā, zilajā upē kā zīdā…
Zāles zaļajā dīvānā, zilajā upē kā zīdā…
***
Iegulties zāles zaļajā dīvānā –
Uz kvadrātmetru divdesmit un vienu,
Izvēlēties ēnas metēju – koku
Un šādi nogulšņāt visu dienu…
*
Līdzās upe mierīgi savā nodabā plūst,
Dzīvā radība tajā ar to par vienu veselu kļūst.
Reizēm par šo sastāvdaļu kļūstu arī es –
Upē uz muguras apguļoties un ļaujoties, lai straume mani nes.
*
Ļaujos, bet vēroju caur puspievērtiem plakstiem,
Sekoju līdzi dabas krāsu rakstiem gar krastiem…
Saules prožektors izgaismo kārtējo dienu,
Kurā, dāvājot sevi, tā dāsni apveltī ik vienu.
*
Zāles zaļajā dīvānā, zilajā upē kā zīdā
Aizmirst par ikdienu, neiesaistīties banālā strīdā,
Neļaut civilizācijai aprīt šo saulaino ainu,
To raksturojot lietot vien dvēseles dzeju un dainu.
/Aija Štube/
***
Sirds
***
Varbūt tu jūti un dzirdi,
Kā zibens izskrien caur sirdi?
Varbūt tā vēl ir šeit un dzīva,
Vai pacelties gatava – no ikdienas brīva?
*
Varbūt es velti cenšos paturēt
To, kam jāiet, to nevajag atturēt
Ne no bezdibeņu vilinājuma,
Ne saldo ilūziju valdzinājuma.
*
Tam mierīgi jāiziet cauri
Pat, ja finišā negaida lauri,
Bet arī skrambas un rētas
Ir tavas pieredzes vērtas.
*
Lai tie, kas vēl ikdienā – melš,
Tev priekšā ir bezgalīgs ceļš,
Jo tagad tev jauna Sirds,
Un tiem, kuri Redz, tā mirdz!
/Aija Štube/
***
Prom no pilsētas, kas vārās…
***
Viss pa vīlēm un uz pusēm
Pārraujams un sadalāms.
Un visvairāk tiem, kas klusē,
Atņemams un norakstāms.
*
Skaļi vārdi, pērkondārdi
Atņem prieku man un tev.
Labi vēl, ka nenospārda,
Vēlmē pielīdzināt sev.
*
Prom no pilsētas, kas vārās
Pati savās atraugās.
Mūs ved Daba prieka ratos –
Gaiss un upe pabaros!
*
Te par brīvu un uz pusēm
Dāvināms un atdodams,
Bet mēs paši tumsas pusē
Meklējam, kur Noslēpums…
*
Izgaismojas tumšā puse,
Aizbēg rēgi pagrabā.
Tur, kur ejam – gaisma pulsē,
Noslēpumus saglabā.
/Aija Štube/
***
Kurš pateiks?
***
Smags nogurums no paša rīta, un ārā negribās man iet.
Es labāk aizvēršu šo trauksmes pilno ārpasauli ar samta aizkariem ciet!
Pa plauktiņiem jāsaliek akmeņi – savi un svešu nestie un izmētātie.
Uz dažiem no tiem vīd seni simboli viedu sievu un vīru ieskrāpētie.
*
Varbūt jāuzceļ neliela piramīda, jāielien tajā un jālido brīvībā,
Domu un iztēles mikrokosmā, un tad – pa virsotni ārā:
Brīvā makrokosmā saburzītie spārni izplešas arvien lielāki,
Un nokaitētās atmosfēras viļņi kļūst aizvien mierīgāki.
*
Atmosfēras viļņos peld dažādas formas – cilvēku domu radītas:
Tur dailes krāšņākie uzmetumi un “ļaunuma puķes” badīgas.
Bodlēra eksperimentiem ir sekotāji, kuri pašlaik ir modē…
Kurš pateiks, kam būs un kam nebūs vairs vietas šai Zemes lodē?
/Aija Štube/
***
Doma
***
Mosties ar domu krāsainu,
Bradā pa zāli rasainu.
Putnu balsis skan telpā
Kā dabiskā meditācijā.
*
Rīta saule lai sasilda,
Sirdi ar gaišumu pilda;
Ja arī diena būd trauksmaina –
Tā dabas harmonijas aina.
*
Viss notiks tad, kad tam jānotiek.
Vien bedres citiem nerociet…
Visam sīkam domas pāri iet,
Kaut reizēm parotaļājas mazliet.
*
Doma ir mērķis, spēka vārds
Vairākkārt piesaukts un skandināts.
Un pienāk diena, kad Tu un Mērķis Viens –
Gaismas un siltuma Sirds pavediens!
/Aija Štube/
***
Brīvībā
***
Tver ik mirkli savā dzīvē –
Tver to mirkli, kurš ir skaists!
Tā kā putni lido brīvē,
Lido prieks, kas brīvē laists!
*
Putnus neieslogi būros,
Jūtas – tumšā pagrabā.
Ļauj, lai gaisma iespīd stūros,
Skumjas tajos apglabā.
*
Dziedi savu dvēs’les dziesmu,
Tā kā putni brīvībā!
Nebūs vairs nekādu briesmu
Nemirstīgā dzīvībā!
/Aija Štube/
***
SirdsApziņas spogulī
***
Ļaudis, kas akli notic tam, ka labi zin,
Kur Patiesība piedzimst, aug un mīt,
Par to vien savu mēli bezjēdzīgi trin,
Bet patiEsība sirdsApziņas spogulī
Ļus ieskatīties tiem jau rīt!
/Aija Štube/
***
(Ilustrācija M.Bulgakova grāmatai “Meistars un Margarita”.)
Deja vu…
***
Un atkal krustcelēs ir mana tauta,
Tās daļa “izsūtīta brīvībā”…
Un tam, ka nav neviena nenokauta,
Varbūt ir upurēts jau sen par daudz…
*
Par daudz ir ticēts tam, ko saka
Tie svešie “labvēļi”, kas uzspiest prot
Šai tautai varaskārus valdoņus,
Kas maskarādēs veikli tērpus maina.
*
Ko tauta gaida? Savu Vadoni?
Kas pateiks priekšā, kas ir labs, kas nē?
Bet iespējams, ka jāmodina Varoni
Sev Sirdī, sirdī – Cilvēcē?!
*
Jo Varonis ir paša brīvā griba
Un paša atbildība brīvā dvēselē,
Bet Dvēsele jau visu Redz un Saprot,
Ka Cilvēks mieru negūst karojot.
*
Bet krustceles stāv vaļā svešiem vējiem –
Ar labējiem vai kreisiem kopā iet?
Ir tikties laiks ar “svešiem” savējiem,
Kad tuvinieku pilīs greznie vārti ciet…
*
Šis apjukums: ar ko? par ko? Kāpēc?
Ir atgriezies kā senā dežavū…
Bet varbūt tā ir vētra ūdensglāzē
Un visu skaidros TV “Bez tabū”?
*
Bet dzelmes dziļumā ir miers un klusums.
Tur saknes dzīvo visam, kam ir Gara Spēks.
Tur izzūd viļņu ņirbas laicīgs satraukums,
Un it ne nieka nespēj kara spēks.
/Aija Štube/
***
rudraija 