***
Kam, senais, manā sapnī nāc un viltu runā?
Tev sen jau tūkstoškārtām mainīgs prāta vējš.
Tu nāc ar pārliecību savu, citus līdzi saucot,
Bet drīz jau pats pret “savējiem” cel ieroci…
*
Tu manā sapnī biji apmaldījies…
Tev skatiens šaudīgs, pārliecības trūkst.
Vai simtreiz griežoties ap savu asi,
Tu centru sevī nesāc pazaudēt?
*
Es redzēju – ar ikdienību kaujies,
Un senie mērķi jau vien atmiņas…
Tu apkārtplūstošajās straumēs ej un ļaujies,
Lai tevi nes, vien apej akmeņus…
*
Ar mani runāji, bet nebija tev vārdu,
Ar kuriem sirdi aizkustināt spēj.
Tev tīk vien ērtības, ko “gara takā” radi,
Bet varbūt vērtības ir šādi transformētas?…
*
Tu, senais, biji tuvs man garā,
Bet citi ceļi tev bij’ ejami.
Ne man būs spriest par tavu izvēli,
Vien paliek cerība, ka neej aitu barā…
*
Jo aitām vienmēr līderis ir “dievs”,
Un ja šis “gods” tev pārbaudījums nepārvarams,
Tad izdzīvo ar to līdz pašam galam,
Lai tālāk ietu Savu Ceļu viens.
/Aija Štube/
***
