***
Es balsoju par Sauli
Šai paSaulē –
Zemē zem Saules,
Kur visi mēs esam
Mazliet pamesti,
Kamēr atMostas
Katra sirdsSaule.
Tad paZūd pasaule.
Ir tikai Sirds, Saule
Un Mīlestība
Mūžīgā apskaidrotībā
Tagad un šeit.
/Aija Štube/
***
Tag Archives: Zeme
Brīnums
OLYMPUS DIGITAL CAMERA
***
Atminos gadus, kad sapņi lidoja brīvi un droši,
Arī atklāti tika apvāršņi jauni un spoži,
Kad kaija nebija vienkārši putns,
Bet drošsirdis Džonatans Livingstons,
Un Kastanedu mācīja amizants dons Huans.
Tad Vienīgā patiesi tāda bija caur Mūžiem,
Jo Ričards Bahs tam sirdī noticēja.
Gāja gadi, sapņotāju dzīve visu koriģēja.
Par “skolotājiem”- biznesmeņiem,
Citi par upuriem grāmatu kaislībām kļuva.
Dažiem saprāts pateica prātam,
Kādām ilūzijām pakaļ tas ilgi skrēja,
Bet nemainīgs vēl aizvien
Ir šis daudzskaidrotais
Brīnums neizskaidrotais:
Cilvēka dzīve, šī Zeme
Un viss, kas notiks pēc tam…
/Aija Štube/
***
Kas tu esi?
***
Kas tu esi, Radītāj?
Kur tu esi?
Un – priekš kam?
Katram atbilde ir cita.
Pārāk dažādi mēs esam,
Lai gan cilvēks
It kā simbols
Kaut kam vienotam
Uz Zemes.
Ticības tik atšķirīgas.
Lai gan katrs
Savu mīl.
Uzskata par pareizāko,
Citus reizēm nosodot.
Tie, kas netic nemirstībai,
Tic, ka tālāk nekā nav.
Nu, bet arī tā ir viena
Ticība no vairākām…
Varbūt esam programmēti
Citplanētu radījumi.
Varbūt izraidīti ellē,
Nu, bet elle – Zeme šī?
Domā domu dziļu, plašu –
Varbūt Atklāsme būs klāt –
Arī es reiz izdomāju…
Neteikšu tik, ko un kā!
/Aija Štube/
***
Vislaimīgākā
***
Gulbīti, gulbīti, kur ir tā –
Zeme, kur būšu vislaimīgākā?
Skaties, kur atrodas ezers šis –
Dzimtajā zemē tev pieder viss!
/Aija Štube/
***
Caur laikiem
***
Cīruļi, puteņi, cilvēku likteņi
Viss lido caur laikiem pa gaisu!
Atver Zeme lielu plaisu,
Kurā sapludināt
Sāpju, ciešanu, nāves kodus
Un pārnākušo mūža vaidus.
Tas ļaunās varas uzspiests tika
Tā pateikt Atdzimšana lika.
/Aija Štube/
***
1949.gada 25.martu pieminot…
Ērkšķi
***
Pavasara dvēseles
Ziedu dāvāju.
Kad tas izplauks,
Redzēsi, dzirdēsi-
Pašā zieda vidū
Stāvu un dziedu
Saules melodiju,
Visam dzīvajam,
Tikmēr no rozes
Ērkšķa sirdī,
Asins pil zemē
Asiņainā, izslāpušā.
Neviens cilvēkveidīgais
To nepamana.
/Aija Štube/2.variants/
***
Atceļiet!
***
Atceļiet sāpju likumu!
Uz Zemes atceliet!
Nevienam ar to nav līdzēts,
Ja līdzās vienmēr kāds cieš!
*
Zūd prieka dzirkstelītes
Kādreiz tik spožajās acīs,
Un neviens vairs nepasacīs,
Ka esi mīļa un daiļa.
*
Jo sāpes cērt kā ar zobenu,
Sāpes griež kā ar nazi,
Un šādu stāvokli nesaprotošie
Vēl arī smaidīt liek…
*
Bez sekām tas nepaliek –
Tiek atņemts dvēseles spēks –
Būt patiesai, neliekuļot
Un tādai kā esi, tālāk soļot.
*
Bet cilvēki, kuriem ir labi,
Gaida, lai labi ir tev.
Un ja tas tā nav
Un tu netēlo –
Neviens tevi nežēlo!
*
Visi sen jau ir projām,
Pat ja reizēm jautā:
“Kā tad tev iet?”
Patiesa atbilde gaidīta netiek –
Durvis sen jau ir ciet!
/Aija Štube/
***
Mūsu gals ir jaunā sākumā
***
Mācies smaidīt klusā stundā
Tad, kad ceriņziedā laime mirdz.
Nevajag domāt, ka zeme nav Laimes Mātes māja –
Pagurušais reiz piecēlās un tālāk ceļā gāja.
Viņš neticēja, ka galā to sagaida nāve,
Jo nāve nepastāv ziedošā pasaulē –
Tad jau ik sapnis ir nāve…
Nāve pastāv cilvēku iztēlē,
Bet mūsu priekšā ir izvēle.
Plašā dzīves jūrā peldam,
Pašā dziesmas centrā dejojam,
Gaisā kā puteklīši virmojam –
Laimes bērni šajā pasaulē.
Mūsu gals ir jaunā Sākumā!
/Aija Štube/1987/
***
Paradīzes mūrnieki
***
1.daļa
Mana sapņu celtne, kaut tik dižena un smalka,
Ir kā pasaka, kā fatamorgāna.
Tā vien garu dara priecīgu un brīvu,
Bet uz Zemes sapņu tēli gaist.
*
Ja mēs paši būtu pasakaini tēli,
Ja mums mērķis būtu domās pilis celt,
Tad jau sen šeit paradīze zeltu
Un par ciešanām pat domāt būtu grēks.
*
Tomēr pašlaik mītam mūra celtnēs,
Kur ik akmens reālāks kā Dievs.
Tādēļ lēnām un ar pacietību lielu
No akmeņiem būs paradīzi celt!
*
Var jau būt, ka elle ir šī Zeme,
Var jau būt, ka paradīze – sapnis vien,
Reiz tomēr sapnis īstenība kļūs,
Tad paradīze Zemes virsū būs!
*
2.daļa
Kur bija Sākums un kur ir Gals?
Šī celtne bezgalīgi augsta!
Mana ideja bija mūžības prieks un augšupeja,
Bet tu teici – tai neesot pamata.
*
Un tu liki to uzcelt no akmens un māliem.
Sākās Lielais Darbs.
Es sevi izsvaidīju nebūtībā
Un mans veselums kļuva sīks un slims.
*
Es biju Viss – ik daļiņā ir viss,
Bet savākt kopā tās ir bezgalīgi smagi-
Es varu zaudēju, kas bija nebūtībā,
Nu iegūstu, ko Nemirstība sauc.
*
Lielais Darbs ir tikai sakumā.
Tas paveikts tiks viena mirkļa mūžībā,
Lai jaunam Darbam pamatus liktu
Un tā bez gala tālāk – Pilnībā tiktu.
/Aija Štube/1988/
***
Kāpēc?
***
Kāpēc jūs man piedāvājat normālas sajūtas aizstāt
Ar trulumu, reiboņiem, izmisumu un neciešamām sāpēm?
Jūs tādas gribētu ciest? Un saukt to par normālu dzīvi?
Par sevi es zinu pārāk daudz. Man nav motivācijas.
Ciest, lai ciestu kā zombijs? Es negribu ilgi te būt –
Uz Zemes, kuras homo sapiens iemītnieki man derdzas
Ar viņu 100% egocentrisko izrādīšanos
Un vēlēšanos šai īpaši radītajā murgā ievilkt citus.
Priekš manis šī nav normāla pasaule.
Priekš manis normāls bija cilvēcīgums, miers,
Nesavtīga draudzība, nevis draugu krāšana
Sociālajos tīklos, un jaukšana: viņš man ir paziņa vai draugs?
Priekš manis šeit vēl ir dažas labas filmas,
Mūzika, grāmatas, dzeja un daba, kurā aiziet,
Lai nebūtu jābūt kopā ar biorobotiem,
Kuri funkcionē, domā kā reklāmas liek, bet saprast neprot.
Es nekad nedarīšu darbu, kas man riebjas,
Man nekad nebūs bērnu, kuri jau ienākot šai pasaulē
Būtu pakļauti pasaules agresīvajai videi un informācijai,
No kuras es viņus nespētu pasargāt – to izlēmu sen.
Esmu šādam sociumam nepiemērota būtne.
Man sevi nav jāpiemēro degradētu biorobotu savienībai.
Es gandrīz nekad nesmaidu, jo nav par ko.
Man nepatīk, kad cilvēki smaidot liekuļo.
Tomēr ir cilvēks, kuram es spēju dabiski smaidīt,
Tādēļ es vēl varu brīnumu gaidīt –
Kā Zeme neaiziet bojā un nesākas karš.
/Aija Štube/
***
rudraija 