***
Neviens cits to neizdarīs –
Tikai tu.
Tu jau zini, ko un kā,
Jo mēs satikāmies
Mūsu pasakā…
/A.Š/
***
***
Mēs esam pasakā,
Kur miera nav nekad.
Ir bruņiniekiem jācīnās
Par daiļās dāmas roku.
Kāds izcieš mīlas moku,
Citam jāšaudās ar loku,
Un visi varoņos
Un nevaroņos dalās.
Daži aizmirstības salās
Pārvērsti par akmeņiem.
Vai tas ko neatgādina?
Par mācībām, kas
Skaistus vārdus birdina
Par labajiem un ļaunajiem,
Gaismas,Tumsas gariem,
Un tumšo likteņiem
Kā akmeņiem…
Bet paga, dzīvē
Nenotiek kā pasakā.
Dzīvē attīstība pamatā.
Tā nav taisna taka
Rožu alejā gaišā.
Tā ir arī ērkšķu,
Džungļu taka –
Grūtības, vilšanās, sāpes,
Bet kopuma tās ir
Augšup kāpnes!
/Aija Štube/
***
***
Pastāsti man pasaku par mūžameža dzīvi –
Kā tur visi pasaktēli rosās, strādā brīvi!
Pastāsti par karaļpili, kurā Labais valda,
Tādēļ visiem pavalstniekiem dzīve tur ir salda.
*
Saki, šāda pasaciņa programma vien esot,
Paši varoņi kā krustu savu lomu nesot?
Sapņojot par cilvēkiem, kas Brīvību tiem dotu –
Dažai labai apnicis lidot tik ar slotu…
*
Programmētājs pacentās – deva dzīvi citu,
Iestājās tur anarhija – nosauca par sliktu.
Varbūt arī pasaktēli nevar mainīt lomas –
Grūti tiem kā cilvēkiem vadīt savas domas.
*
Brīvība nav citādība, tā ir atbildība,
Saprātīga sadarbība, arī palīdzība.
Brīvībai ir jāpiedzimst katra paša Sirdī,
Tikai tad šī Brīvība Dzīves koku dzirdī.
*
Tad nav domas otram kost, bedri rakt un laupīt.
Brīvība dod impulsu – visu dzīvo taupīt.
Brīvība nav programma, kuru gribās mainīt,
Un ar “tautas kustību” vienam otru baidīt.
*
Pasaka ir programma, kurā vadām dzīvi,
Kurā katrs domātājs tiecas piesaukt brīvi.
Kamēr Sirdī brīves nav – viss ir tikai maldi,
Beidzot sevī atmodies – pietiek gulēt saldi!
/Aija Štube/
***
Kad apkārt dzīve sevi apliecina,
Man patīk labāk “nebūt” nekā “būt”,
Un pieķerties pie domas, kura iemidzina,
Lai par daļiņu no nebūtības varu kļūt.
*
Lai no malas varu dzīvi vērot
Neiejaucoties ar savu: “Dari tā!”
Nav šai skaļumā neviena, par ko sērot,
Mana esība ir iegrimt Pasakā.
*
Pasakā var satikt raganu un arī labo feju,
Kāpt pūķim mugurā un lidot bezdibeņiem pāri,
Ar daiļo princi uzsākt ugunīgas kaisles deju,
Atrast nemirstības avotu, un burvību dzert kāri.
*
Pasakā, kur vienradži nāk ciemos,
Laimes māte svētību man dod.
Domāt nenākas par to kā sārtos liesmos
Šie tēli dzīvē, brīvību kur neatrod.
*
Bet dzīvē vergi, kuri domā: brīvi esot,
Māca “brīvību” pat tiem, kas sirdī tādi ir,
Bezjēdzīgas brīvo vergu važas nesot,
Taisnību no netaisnības sen vairs neatšķir.
/Aija Štube/
***

*´¨)
¸.•´¸.•*´¨) ¸.•*¨)
(¸.•´ (¸.•` ¤ Aija Štube
*´¨)
¸.•´¸.•*´¨) ¸.•*¨)
(¸.•´ (¸.•` ¤ A.Štube*´¨)