***

Nāc un nogalini mani maigi,

Jo bez tevis nevarēšu tik un tā.

Agresijas impulsus neraidi.

Sadegs liekais krematorijā,

Sadegs arī svarīgais…

Es piedāvāju tev variantus.

Tev tie nepatika.

Tu aiztraucies, saucot vārdus negantus,

Jo tikai tāda dzīve tev patika.

Es paliku un gaidīju pārmaiņas.

Manas acis kļuva sapņainas,

Un, kad tu atgriezies, tas nebiji tu.

Tu biji pārvērties – es to sapratu.

Nezinu, kas tevi bija mainījis,

Un vai gan nav vienalga?

Tu nekad vēl nebiji tā smaidījis;

Tu esot mani tik ilgi gaidījis…

Un, izrādās, pārvērtusies biju es,

Tādēļ savādāks kļuvis biji tu.

Mēs tagad esam divas dvēseles,

Kuras dzīvo tā, lai tumsa tās neskartu.

/Aija Štube/

***