***
Iegulties zāles zaļajā dīvānā –
Uz kvadrātmetru divdesmit un vienu,
Izvēlēties ēnas metēju – koku
Un šādi nogulšņāt visu dienu…
*
Līdzās upe mierīgi savā nodabā plūst,
Dzīvā radība tajā ar to par vienu veselu kļūst.
Reizēm par šo sastāvdaļu kļūstu arī es –
Upē uz muguras apguļoties un ļaujoties, lai straume mani nes.
*
Ļaujos, bet vēroju caur puspievērtiem plakstiem,
Sekoju līdzi dabas krāsu rakstiem gar krastiem…
Saules prožektors izgaismo kārtējo dienu,
Kurā, dāvājot sevi, tā dāsni apveltī ik vienu.
*
Zāles zaļajā dīvānā, zilajā upē kā zīdā
Aizmirst par ikdienu, neiesaistīties banālā strīdā,
Neļaut civilizācijai aprīt šo saulaino ainu,
To raksturojot lietot vien dvēseles dzeju un dainu.
/Aija Štube/
***
Tag Archives: miers
Deja vu…
***
Un atkal krustcelēs ir mana tauta,
Tās daļa “izsūtīta brīvībā”…
Un tam, ka nav neviena nenokauta,
Varbūt ir upurēts jau sen par daudz…
*
Par daudz ir ticēts tam, ko saka
Tie svešie “labvēļi”, kas uzspiest prot
Šai tautai varaskārus valdoņus,
Kas maskarādēs veikli tērpus maina.
*
Ko tauta gaida? Savu Vadoni?
Kas pateiks priekšā, kas ir labs, kas nē?
Bet iespējams, ka jāmodina Varoni
Sev Sirdī, sirdī – Cilvēcē?!
*
Jo Varonis ir paša brīvā griba
Un paša atbildība brīvā dvēselē,
Bet Dvēsele jau visu Redz un Saprot,
Ka Cilvēks mieru negūst karojot.
*
Bet krustceles stāv vaļā svešiem vējiem –
Ar labējiem vai kreisiem kopā iet?
Ir tikties laiks ar “svešiem” savējiem,
Kad tuvinieku pilīs greznie vārti ciet…
*
Šis apjukums: ar ko? par ko? Kāpēc?
Ir atgriezies kā senā dežavū…
Bet varbūt tā ir vētra ūdensglāzē
Un visu skaidros TV “Bez tabū”?
*
Bet dzelmes dziļumā ir miers un klusums.
Tur saknes dzīvo visam, kam ir Gara Spēks.
Tur izzūd viļņu ņirbas laicīgs satraukums,
Un it ne nieka nespēj kara spēks.
/Aija Štube/
***
Dvēseles kauss
***
Miega aizmirstības dzelmē aicina
Tos, kas guruši – miera alkst.
Sapņi tik reāli iegrimt tur steidzina,
Pēc kā dvēsele sapņo un salkst.
*
Vasaras ziedi uz mana galda
Priecē un reibina, aizmirsties ļauj.
Tad, kad sirdī izsalkums valda
Smarža šī apbur un cieši skauj.
*
Atceries savu būtību seno.
Neļaujies reibonim nomodā!
Visu, kas neredzami mūs vieno,
Dvēseles kausā jāsaglabā.
*
Dzer no šī Kausa atmiņu vīnu,
Uzzini visu – kas esi, kāpēc!
Zinu, ka daudzos tas izsauc vien smīnu.
Vēl viens iemesls – darīt tāpēc!
/Aija Štube/
***
Miera buča pasaulei
***
Pūpoli zied, putni čivina,
Cilvēki savādas problēmas risina.
Svešu ideju pārņemti prāti
Dvēseles mieram kā aizslēgti vārti.
*
Saule tik spilgta, bet sals vēl kniebj.
Problēmu pārņemtie viens otram riebj.
“Kas zobenu paceļ, tas no tā krīt”-
Teiciena patiesums atklāsies rīt…
*
Ziema ir garām, viss mostas un plaukst.
Vietām vēl pērnās lapas čaukst.
Tanku vietā – kāpsim uz moča,
Lido lai pasaulē miera buča!
*
Prātos, jūtās un sirdī dzimst prieks.
Naida varas un runas ir nieks!
Dod savu roku un ejam tusēt –
Šoreiz ienaidniekiem būs klusēt!
/Aija Štube-01.04.2014./
***
Īsais variants:
Ziema ir garām, viss mostas un plaukst.
Vietām vēl pērnās lapas čaukst.
Dosimies dabā – kāpsim uz moča,
Lido lai pasaulē miera buča!
/Aija Štube/
Pasaulē šajā tā iekārtots
***
Klusums un zvaigznes tālumā
Spīd debesīs melnās.
Jo pasaulē šajā tā iekārtots,
Ka gaisma tumsā spīd,
Bet gaismā pat gaišie tēli
Met spocīgas ēnas…
*
Klusums un siltums istabā –
Tīkams un piemīlīgs.
Jo pasaulē šajā tā iekārtots,
Ka siltumu salā novērtē,
Bet no draudoši karstās vasaras
Jau tagad baidās…
*
Klusums un sirdspuksti tavi
Mieru un drošību iedveš.
Jo pasaulē šajā tā iekārtots,
Ka mieru visstiprāk alkst karā,
Bet karojot tā pa īstam
Novērtēt iemācās mieru.
/Aija Štube 05.03.2014./
***
Jau rudens
Miera garā
Mums ir būtiski saprast realitātes dabu. Mēs uztveram lietas kā nesaistītas, kā pašas par sevi pastāvošas. Bet tā nav – viss pastāv mijiedarbībā. Pat mūsdienu zinātne pierāda, ka viss parādās tikai mijiedarbībā un procesos. Viss plūst un mainās. Mums nez kāpēc visu laiku šķiet svarīgi apstādināt lietas, apturēt. Un arī sevi mēs uztveram kā nemainīgu vienību, un arī tas ir malds. Šajā ziņā mēs mazliet dzīvojam kā halucinācijā, kas liekas ļoti reāla. Bet, kad mēģinām to netvert ar loģikas instrumentiem, viss izšķīst.
Pavisam klasisks piemērs.
Jēdziens – labs cilvēks. Vai slikts. Ja es paskatos no savas puses – jā, slikts cilvēks, tiešām. Un es nesaprotu, ka šo jēdzienu esmu izveidojis es pats – ka tikai mijiedarbībā ar mani, ar manu pieredzi, ar šo konkrēto situāciju, viņš ir kļuvis slikts cilvēks. Bet tā ir tikai mūsu apziņas interpretācija. Jo, ja kāds cilvēks ir slikts, tad pilnīgi visi viņu arī redzētu kā sliktu cilvēku. Bet šā cilvēka kaķis droši vien tā neuzskata. Viņš domā – tas gan ir labs cilvēks, par mani tā rūpējas un baro. Un šā cilvēka tuvinieki, māte un tēvs varbūt arī neuzskata, ka viņš ir slikts cilvēks. Un varbūt vēl lērums cilvēku uzskata, ka viņš nav slikts cilvēks! Tad kā – viņš ir vai nav slikts? Un varbūt šā cilvēka sliktums un labums nenāk no viņa puses, bet no manis? Jo es viņu tā redzu – mijiedarbībā ar mani, ar manu pieredzi es viņu uztveru kā sliktu. Un tā arī vajadzētu teikt – es viņu redzu kā sliktu mijiedarbībā ar mani. Bet, protams, ne mēs tā domājam, ne sakām.
Turklāt mums ļoti patīk pārspīlēt – ja cilvēks ir slikts, tad slikts ir viss, ko viņš dara, ko saka vai pat kā izskatās. Nav nekā laba šajā cilvēkā. Un tā atkal ir nedzīvošana saskaņā ar realitāti. Jo nekad nav tā un nekad nevar būt, ka pilnī viss saistībā ar kādu cilvēku ir slikts. Būtībā tā mēs cenšamies no šā cilvēka atbrīvoties – ja jau viņš man kaut ko sliktu izdarījis, lai vispār ir prom no manas dzīves! Bet jūs ar to radāt problēmas sev. Jo dzīvojat halucinācijā.
Es negaidu perfekcionismu ne no sevis, ne citiem. Saprotu, ka kļūdīties ir cilvēcīgi, mēs visi to esam darījuši, darām un darīsim. Tas ir jāpiņem kā dzīves pieredze, no kā varbūt pat varam izvilkt kādu dzīves mācību, bet, galvenais, iet tālāk. Nevelkot līdzi ne pagātnes murgus, ne skeletus skapjos. Pagātne ir pabeigta. To nevar mainīt. Vienīgais, kad varam, –tagad. Ne vakar, kā vairs nav. Un ne rīt, kā nav. Bet – tagad.
Stresa situācijas dzīvē ir un būs, to mēs sevišķi nevaram mainīt, taču savu redzējumu un savas reakcijas gan. Lēnām un pakāpeniski, soli pa solim. Un tā arī ir garīgā attīstība. Manā skatījumā garīgā attīstība nav nekas ezoterisks vai pārdabisks. Ja mēs savas garīgās prakses rezultātā nekļūstam par labākiem cilvēkiem, tad mēs vienkārši izniekojam savu laiku. Mēs varam izlasīt tūkstošiem grāmatu un citēt no galvas Svētos Rakstus, bet, ja mēs esam iedzīvojušies lepnībā par savu gudrību, tad esam izniekojuši savu laiku. Un ne tikai savu. To mums saka arī augstskolā – ja jūs šo sešu gadu laikā sākat domāt, ka zināt daudz vairāk nekā citi, un jūtaties ar kaut ko labāki, tad jūs te velti pavadāt laiku. Un tas ir ļoti atvēsinoši.
Pazemība nenozīmē ne to, ka cilvēks ir vājš, ne arī, ka sevi noniecina, jo arī sevis noniecināšana ir sava veida lepnības pazīme – lūk, cik es esmu īpašs! Tas viss notiek lēni. Garīgo procesu var mērīt tikai dekādēs. Ja es pēc desmit gadiem paskatos atpakaļ un redzu, ka esmu kļuvis drusku pozitīvāks, sabalansētāks un mijiedarbībā patīkamāks, tad esmu uz pareizā ceļa. Bet tas vienmēr ir un būs process.
/Kāda budisma studenta atziņas/
***
Zibens Rūnu Vārdus rakstu,
PērkoņSpēkā stiprināšu –
Cauri Dzīvei smagu nastu
Miera garā ritināšu.
/Aija Štube,
02.09.2013./
***
Dzīves upe
Balts rožu krūms
***
Balts rožu krūms
Un pāri saule balta.
Kad prāts ir drūms
Un sirdī bulta salta,
Tīk mazliet pieliekties
Un saldu smaržu tvert.
Lai dzīves ceļš top gaišs! –
Tā gribās iekliegties
Un rīta rasu dzert
No rožu ziedlapām
Tik maigām,
Ka saltums mirklī gaist;
Silts prieka vilnis plūst,
Ap sirdi mierīgi
Un harmoniski kļūst.
/Aija Štube/
***
Ķēniņa Zālamana gredzens
Neskatoties uz viedumu, ķēniņa Zālamana dzīve nebija mierīga. Šī iemesla dēļ Zālamans reiz griezās ar lūgumu pie viena no sava galma gudrajiem:
“Palīdzi man – daudzi notikumi šajā dzīvē man neļauj saglabāt mierīgu prātu. Es esmu pakļauts kaislībām, un tas man traucē!”
Gudrais atbildēja: “Es zinu, kā tev palīdzēt. Uzvelc šo gredzenu – uz tā ir iegravēta frāze: “Tas pāries!” Tad, kad tevi piemeklēs spēcīgs naids vai spēcīgs prieks, paskaties uz šo frāzi, un tā tavu prātu nomierinās. Tā tu atradīsi glābiņu no savām kaislībām.”
Zālamans paklausīja gudrā padomam un ieguva mieru.
Bet reiz pienāca brīdis, kad paskatoties, kā ierasti, uz gredzenā iegravēto frāzi, viņš nenomierinājās, bet gluži pretēji – vēl vairāk iekarsa. Viņš norāva gredezenu no pirksta un gribēja to iemest dīķī, bet ievēroja, ka arī gredzena iekšpusē ir iegravēts kāds uzraksts.Viņš ieskatījās un izlasīja: “Arī šis pāries...”
/Tulkoju no facebook/
***
..pienāk laiks,kad tu saproti,ka arī tās citas diženās pasaules nespēj apmierināt tavas prasības. Un tu nonāc pie secinājuma,ka ir vienkārši jādzīvo jādara,ko vari,un viss lai ir tā,kā ir…
/P.Kļava/









