***
Iet tā, ka pēdas nepaliek,
Paliek darbi, ko ikdienā dari.
Šādi cilvēki viens otru nesatiek,
Lai gan zin, ka ir līdzīgi Gari.
*
Šādi cilvēki neklausās lekcijas
Par viedumu, problēmām, dzīvi.
Viņi ik brīdi izdzīvo
Šajā mirklī pildīto brīvi.
*
Viņi nezīlē nākotni citiem –
Tiem izvēlē brīviem būs kļūt!
Projām no lasītiem maldiem –
Viņi māca Cilvēkam būt!
/Aija Štube/
***
***
Spožums un posts ir tas, kas tev nemieru rada,
Bet pievilts tavs gars, jo nebija senatne tāda,
Par kādu tev stāstīja tā, kura fantazēt prot.
Tavam garam tā važas, ne patiesu brīvību dod!
*
Aizmirsti visu, kas teikts un ko vēlies dzirdēt!
Tad parasti stikliņi pārstās kā dimanti mirdzēt.
Viltus vieduma stāstniece sen jau to visu zin,
Bet atklāt kārtis tā nevar – šo dzīvi tā plaši svin.
*
Bet viss tavā ziņā – mieru vai nemieru svērsi.
Ko pļaut esi taisījies, pašlaik to kaislīgi sēsi…
Cik brīva ir griba, tik nebrīvs ir paša prāts,
Vai savaldīt spēsi to? – tieci tu uzrunāts!
/Aija Štube/
***
***
Es neticu tai karavānai, kas plašus tuksnešus vago
Un pa ceļam ar saldām ilūzijām ceļiniekus baro,
Stāstot par katra vēlamo miera ostu.
Ak tavu postu! Šīs ostas atšķiras kā nektārs no alus kausa!
Bet kāds mierīgi jāj uz strausa un stāsta pasakas,
Katram pēc viņa iztēles, katram pēc vajadzības…
Vai nemanāt sakarības starp pasaku un komunismu,
Uz kuru kā izslāpušos pēc pagātnes atmiņas dzen?
Tas nebija sen, bet aizmirsts ir pārāk daudz,
Un daudzi nikni jau sauc – es vēlos to atpakaļ!
Mieru, darbu, maizi, un, protams, izklaides,
Kuru līmenis parasti neceļas pāri alus pagraba galdiem.
Un ārstu, kuram par brīvu, ir “jālabo” nodzertās aknas,
Ir smadzeņu dakteri brīvi, jo tādu orgānu nav.
Vismaz tām masām, kam atbildības nasta
Saistās ar skolā sen dzirdēto – kaut ko no darvinisma…
Bet lai arī ticības trūkst, iekšā jums kaut kas rūgst,
Jo katram tik ļoti gribās tieši savu miera ostu,
Uzcelt sētu ap postu, kas apkārt kaimiņam valda,
Un dzīve, šķiet, būs ļoti salda, ja klātienē to neredzēsi.
Ja redzēsi internetā, radio, TV ziņās – tas tevi neskars,
Un otrpus ekrānam, tu droši rakstīsi komentāros:
Tas bars, kas karo, lai vēl savus aunus, klaunus un marionetes!
Bet karavāna pilsētu tuksnešus vago arvien, un baro ar cerībām,
Ka kādam, kas ticis pie varas, netrūks ne naudas, ne slavas.
Vēl kādam garīgās vietās paceļot gribās, ar pašbildēm palepoties:
Redz’, biju es Indijas tempļos, pie guru mācījos,
Un tagad ar tiesībām pilnām un sertifikātu aiz stikla,
Es būšu jūsu guru, dziednieks un viedais, un viss, ko vien vēlaties,
Tikai samaksāt protaties par semināriem un to, ka tāds esmu!
Tādas ir jūsu alkas, un katrs var saņemt, ko grib.
No tā, kurš šo karavānu uz maldu oāzi ved.
Un visi vedēju pielūdz, tā labā darbojas sen,
Un visus viņus tā darīt vien maldi un iekāde dzen.
Ik brīdi ik vienam ir iespēja – apstāties, pamest šos pūļus,
Jo laiki tādi, kad Uguns drīz skars apreibinātos salmu kūļus…
/Aija Štube/
***
***
Miglains rīts un migla dvēselēs.
Kurš vakar vinnēja, tas šodien paspēlēs.
Mēs visi piedalāmies šajās paslēpēs,
Ar klusu cerību – kāds veiksmi novēlēs.
*
Bet patiesība asā gaismas starā
Atklāj visas intrigas šai barā,
Un aizvainotie vēlas doties karā,
Jo visi esam gaismas stara varā.
*
Teic: patiesība žēlsirdīga nav – tā brūces atrauj vaļā,
Tā pakritušam roku nedod, bet vēl izlamā.
Bet jūs kāds maldina, jo īsta PatiEsība nebrēc balsī skaļā,
Tā – līdzjūtībā, siltā dzīvībā un SirdsApziņā.
/Aija Štube/
***
***
Karstums karsē vēsos prātus –
Karstajiem – viss ierastāk.
Ļaudis maršē, meklē Vārtus,
Jautājot – ko iesakāt?
*
Vai jūs ziniet, kur tos meklēt,
Ja jums CeļaZīmju nav?
Bet varbūt ar labām sekmēm
Sen tos sasnieguši jau?
*
Nu tad atļaujiet man vaicāt:
Kādēļ sirdīs aukstums tāds?
Vai jūs īsto ceļu veicāt –
Varbūt maldinājis kāds?
*
Saule – karsta, polos – auksts,
Bet pa vidu mājīgs siltums
Aicinošs un uzrunājošs,
Starojošs no dzīvas Sirds.
/Aija Štube/
***
rudraija 