***
Varbūt tu jūti un dzirdi,
Kā zibens izskrien caur sirdi?
Varbūt tā vēl ir šeit un dzīva,
Vai pacelties gatava – no ikdienas brīva?
*
Varbūt es velti cenšos paturēt
To, kam jāiet, to nevajag atturēt
Ne no bezdibeņu vilinājuma,
Ne saldo ilūziju valdzinājuma.
*
Tam mierīgi jāiziet cauri
Pat, ja finišā negaida lauri,
Bet arī skrambas un rētas
Ir tavas pieredzes vērtas.
*
Lai tie, kas vēl ikdienā – melš,
Tev priekšā ir bezgalīgs ceļš,
Jo tagad tev jauna Sirds,
Un tiem, kuri Redz, tā mirdz!
/Aija Štube/
***
Tag Archives: dzeja
Kurš pateiks?
***
Smags nogurums no paša rīta, un ārā negribās man iet.
Es labāk aizvēršu šo trauksmes pilno ārpasauli ar samta aizkariem ciet!
Pa plauktiņiem jāsaliek akmeņi – savi un svešu nestie un izmētātie.
Uz dažiem no tiem vīd seni simboli viedu sievu un vīru ieskrāpētie.
*
Varbūt jāuzceļ neliela piramīda, jāielien tajā un jālido brīvībā,
Domu un iztēles mikrokosmā, un tad – pa virsotni ārā:
Brīvā makrokosmā saburzītie spārni izplešas arvien lielāki,
Un nokaitētās atmosfēras viļņi kļūst aizvien mierīgāki.
*
Atmosfēras viļņos peld dažādas formas – cilvēku domu radītas:
Tur dailes krāšņākie uzmetumi un “ļaunuma puķes” badīgas.
Bodlēra eksperimentiem ir sekotāji, kuri pašlaik ir modē…
Kurš pateiks, kam būs un kam nebūs vairs vietas šai Zemes lodē?
/Aija Štube/
***
Doma
***
Mosties ar domu krāsainu,
Bradā pa zāli rasainu.
Putnu balsis skan telpā
Kā dabiskā meditācijā.
*
Rīta saule lai sasilda,
Sirdi ar gaišumu pilda;
Ja arī diena būd trauksmaina –
Tā dabas harmonijas aina.
*
Viss notiks tad, kad tam jānotiek.
Vien bedres citiem nerociet…
Visam sīkam domas pāri iet,
Kaut reizēm parotaļājas mazliet.
*
Doma ir mērķis, spēka vārds
Vairākkārt piesaukts un skandināts.
Un pienāk diena, kad Tu un Mērķis Viens –
Gaismas un siltuma Sirds pavediens!
/Aija Štube/
***
Brīvībā
***
Tver ik mirkli savā dzīvē –
Tver to mirkli, kurš ir skaists!
Tā kā putni lido brīvē,
Lido prieks, kas brīvē laists!
*
Putnus neieslogi būros,
Jūtas – tumšā pagrabā.
Ļauj, lai gaisma iespīd stūros,
Skumjas tajos apglabā.
*
Dziedi savu dvēs’les dziesmu,
Tā kā putni brīvībā!
Nebūs vairs nekādu briesmu
Nemirstīgā dzīvībā!
/Aija Štube/
***
Deja vu…
***
Un atkal krustcelēs ir mana tauta,
Tās daļa “izsūtīta brīvībā”…
Un tam, ka nav neviena nenokauta,
Varbūt ir upurēts jau sen par daudz…
*
Par daudz ir ticēts tam, ko saka
Tie svešie “labvēļi”, kas uzspiest prot
Šai tautai varaskārus valdoņus,
Kas maskarādēs veikli tērpus maina.
*
Ko tauta gaida? Savu Vadoni?
Kas pateiks priekšā, kas ir labs, kas nē?
Bet iespējams, ka jāmodina Varoni
Sev Sirdī, sirdī – Cilvēcē?!
*
Jo Varonis ir paša brīvā griba
Un paša atbildība brīvā dvēselē,
Bet Dvēsele jau visu Redz un Saprot,
Ka Cilvēks mieru negūst karojot.
*
Bet krustceles stāv vaļā svešiem vējiem –
Ar labējiem vai kreisiem kopā iet?
Ir tikties laiks ar “svešiem” savējiem,
Kad tuvinieku pilīs greznie vārti ciet…
*
Šis apjukums: ar ko? par ko? Kāpēc?
Ir atgriezies kā senā dežavū…
Bet varbūt tā ir vētra ūdensglāzē
Un visu skaidros TV “Bez tabū”?
*
Bet dzelmes dziļumā ir miers un klusums.
Tur saknes dzīvo visam, kam ir Gara Spēks.
Tur izzūd viļņu ņirbas laicīgs satraukums,
Un it ne nieka nespēj kara spēks.
/Aija Štube/
***
Vasaras lietus
***
Vasaras lietus mērķtiecīgi appludina manu pilsētu.
Bez liekas trauksmes labāk iet basām un atcerēties par to cukuru…
Neizkusīsim, pat, ja samirksim līdz pēdējai vīlei.
Šodien ir jāpadodas dabai – jāatdodas, jāļaujas tās spēlei.
*
Labi, ja liekās domas un sajūtas – kā pīlei ūdens.
Lai lāses nāk pār galvu, notek pār spalvu un izslāpušajā zemē krīt.
Jāatceras, ka daudz smaguma mums vēl tikai priekšā,
Bet par to nedomāsim šorīt – padomāsim par to rīt!
/Aija Štube/
***
Melna…
***
Melna, melna Likteņupe
Jau no rīta Saulgriežos;
Virs tās upes debess smaga
Miljons sāpju mākoņos.
*
Melna debess, melna upe,
Melna gaisma spokojās:
Šai dienai viena sāpe –
Ieriebt tiem, kas jokojās.
*
Jokojot par citu sāpi,
Savu mazāk sajūtat?
Vai uz Stikla kalna jākāpj,
Citiem lauskas atstājot?
*
Kur palika sirdsApziņa
Nekļūdīgi jūtošā,
Ka pār citu galvām kāpjot,
Ejat ceļā postošā?
*
Melna, melna sirdsApziņa
Stikla zārku apsargā.
Tai bij dots uzdevums
Nelaist Dvēs’li pastaigā…
*
Melnas domas, melni darbi
Cenšās Gaismu apmelot,
Redzot savu atspīdumu
Baltās Dvēs’les spogulī.
*
Baltā Dvēs’le dubļus brida,
Saltas sirdis sasildot;
Dzīves vētrās notraipīta,
Savējo nepazīta…
/Aija Štube/
***
Miega bultas
***
Ar labu nakti, raibā pasaule!
Ar Noslēpumu sapnī man ir randiņš.
Es kavējos, bet viņš jau stāv un sauc,
Tam miega bultas raidot, sejā noslēpumains smaidiņš…
/Aija Štube/
***
Vērtīgo saglabāja…
***
Svētki nāca, svētki gāja…
Sajūtās, atmiņās
Vērtīgo saglabāja
Sirdī kurts ugunskurs.
/Aija Štube/
***
Sirdī kurts ugunskurs
***
Es aizgāju palīgot
Uz seno Spēka vietu.
Tur uzZied Uguns puķe
Pašā Jāņu vakarā.
*
Ja gribi – ejam
Saulgriežu dejā,
Uguns sejā
Raudzīsimies!
*
Gaišu guni naktī kūru,
Lai redz mani tuvinieki.
Daudzi tuvi neredzēja
Biezokņos maldoties.
Ieraudzīja sveši ļaudis –
Izrādās – Savējie!
*
Ja tu mīli Dievu, dabu,
Daudz par to nerunā;
Nodzīvo savu dzīvi
SirdsApziņā klausoties.
*
Ja tu soli, tad izdari,
Netenko kā grafomāns.
Paies laiki, zudīs vārdi,
Paliks darbs, kas padarīts.
*
Saki – liels zinātājs,
Grāmatnieks, filozofs?
Kur bij’ tava zināšana,
Kad otram jāpalīdz?
*
Mūžameža dzīlēs,
Pīlādžzaru spīlēs
Atstāšu tavus
Ļaunvēlējumus.
*
Sensāciju kārie
Iet visiem pāri…
Es smejot pavēroju
Ziedu pļavā sēdēdama.
*
Es meklēju domubiedrus
Cilvēcības praktikai.
Vēl līdz šai dieniņai
Dažus, retus satikusi.
*
Svētki nāca, svētki gāja,
Sajūtās, atmiņās
Vērtīgo saglabāja
Sirdī kurts ugunskurs.
/Aija Štube t.dz.ritmos/
***
rudraija 