***
Sasalušu gaismu
No tevis saņemu.
Tāpat kā nāves ziņu
Ir jāvar – pieņemu…
Sasalusī gaisma
Sirdi nesilda.
Ko gan lai tā silda –
Esi tālumā…
It kā esam kopā,
It kā atsevišķi,
Salts vējš man matus plosa,
Salta gaisma – dvēseli.
/Aija Štube/
***
Tag Archives: dvēsele
Negaiss
***
Negaiss ārā,
Negaiss dvēselē –
Vispārcilvēcisks
Dvēseļu putenis.
Cilvēku dvēseles
Putēs un izputēs –
Pasaule neizputēs.
Pasaule Dzīvības
Likumus zin –
Cilvēces genofondu,
Viedākos prātus.
Bet kā tad ar sirdīm?
*
Negaiss cilvēku sirdīs
Pamazām pazudīs,
Vai pagaidām nepazudīs…
Varianti vienmēr ir divi:
Pareizais un nepareizais.
Attīstības sekas.
Atkritumus paņem entropija.
Pareizi iet ir jāmācās –
Reizēm visu mūžu.
Nepareizie citus
Redz skabargainus,
Mainīt grib pasauli,bet
Paši asi kā eži…
Pareizi ejot,
Cilvēkiem veicas –
Kosmosa Likumi palīdz.
*
Negaiss atkārtosies,
Kamēr cilvēki modīsies
Un domāt sāks
Ne tikai par pašlabumu,
Un priekā ziedojot,
Atmaksu negaidot,
Padara darbu
Un klusām tālāk iet.
*
Negaiss pasaulē,
Negaiss dvēselēs…
Likt vienādības zīmi?
/Aija Štube/
***
Laime
***
Laime nav tuvu,
Laime ir te.
Tad, kad lido
Tev dvēsele!
/Aija Štube/
***
Tu esi Ceļā
***
Tu esi dzīvei pa vidu
Un saproti – pagātnes nav!
Tu tagadnē stāvi
No pagātnes pieredzes kalts,
Bet pagātne vairs nav tava –
Tā mirusi tevī jau sen,
Bet kas tev tālāk liek iet?
Tu nākotnē tiecies:
Plāno un sevi turp dzen,
Kur viss būs tik harmonisks,
Mierīgs un mīļotā līdzās…
Tu nezini vienu, ka ainu šo
Izplānot precīzi iespējams nav,
Jo dzīvē ir Spēki,
Kas visā nes korekcijas.
Tu esi, kas esi pašlaik,
Un vienkārši ej
To Ceļu, ko norāda Sirds
Un Dvēsele tava.
Nekā cita šeit vienkārši nav!
/Aija Štube/
***
Sen meklētais
***
Manai dvēselei salst.
Tu tur nevari darī neko,
Tikai atvest pegazu spārnoto
Un brīvībā laist.
*
Brīvībā esam mēs visi
Bez izpratnes, kas tā ir.
Tādēļ dzimsi un mirsi,
Lai saprastu, kāpēc tā ir.
*
Saulgrieži pagāja,
Vasaras nav.
Vēsums apsedlo vienradzi
Sen nemirstīgo…
*
Atveru atmiņu lādīti
Tur – visa dzīve līdz šim.
Iespējas izmantotās
Un garām palaistās.
*
Lasu senlaiku druku.
Brīnos, ka saprotu to.
Vienīgi senās zīmes
Atklāj sen meklēto.
/Aija Štube/
***
Es rakstīšu
OLYMPUS DIGITAL CAMERA
***
Es rakstīšu uz jasmīnziedu lapām
Vēstījumu pasaulei un tev.
Dzīvi dzīvojot no šūpuļa līdz kapam,
Paliec Gaismai pretī ejošs, uzticībā sev.
*
Paliec tas, kas esi dziļā būtībā,
Arī tad, kad pasaule jauc prātu.
Sadzirdi to dvēs’les jūtībā,
Tad, kad domu haoss apdraud saprātu.
*
Es rakstīšu uz jasmīnziedu lapām
To, kas dārgs un svarīgs mūžam man.
Ejot cauri aizmirstības telpām,
Dzirdu – dvēselē šī stīga gaiši skan!
/Aija Štube/
***
Kad ceriņi zied
OLYMPUS DIGITAL CAMERA
***
Laikā, kad ceriņi zied –
Mana dvēsele klusām dzied.
To smarža tik reibinošā
Ir saprātu apburoša.
Nekur vairs negribas steigties.
Zinu, šis laiks ātri beigsies.
Tādēļ baudīt šo brīdi
Alkstu no sirds katru mirkli.
Laikā, kad ceriņi zied,
Man gribās ārā iet –
Kā mazai meitenei skraidīt,
Pavasari baudīt, smaidīt.
Viss ir vienkārši skaisti –
Dabas gari ārā ir ir laisti!
/Aija Štube/
***
Līst…
***
Lietains rīts.
Viss miglā tīts.
Sapnis pārtraukts
Paliks nenoskatīts.
***
Ārā līst,
Dvēselē brūces dzīst.
Gribās izteikties dzejā,
Un iemest to visu sejā.
Tikai nezinu kam…
Varbūt Nelabajam?
Bet Nelabais
Uzsmaida Labajam,
Redzot to klusām
Aizejam.
Ārā līst.
Brūces dzīst.
Domas nerātni
Apkārt klīst.
/Aija Štube/
***
Kādēļ?
***
Drīz es pazudīšu
Kā dvēsele gaistošā miglā,
Un tas, kas paliks
Pārvērtīsies mocībā ilgā.
Vai jēga sāpēs, bez sirdsmiera būt,
Kad katra šūna iznīcību jūt?
Kam turēt tādu nastu,
Ja viss ir slēgts,
Ir nepieejams arī saules lēkts,
Jo redzamais par neredzamo kļuvis,
Viss skaistais, mīļais
Bezdibenī zudis.
Ir atlicis vien apvalks novalkāts.
Un ko tur slēpt –
To labāk sadedzināt,
Kaisīt mākoņos
Un rožu krūmos zaļos,
Jo tie vēl ilgi zaļos
Prieku izstaros.
Tiem par mēslojumu kļūšu.
vairs nav ko apliecināt,
Nav sajūtas: “Es gribu Būt!”
Tad kādēļ vēl par mocekli kļūt?
/Aija Štube/
***
Šķietamajiem draugiem
***
Mani šķietamie draugi,
Jūs par klupšanas akmeņiem kļuvāt,
Un raugi – nu jau nāve ir stipri tuvāk,
Nekā bija pirms jums.
*
Jūsos – nobriedušos vīros,
Manā uztverē saprātīgos,
Palīdzēt reāli sološos
Ar pavisam naivu nolūku
Meklēju mani pametušā tēva padomu.
*
To vietā, laikā nesaņēmu.
Un drošību, un mīlestību,
Kuras tik ļoti trūka,
Ka turējos pie salauztas smilgas,
Un pat tā man spēkus deva…
*
Bet jums bija cita ideja par dzīvei.
Manas ilgas – slimīgs murgojums,
Mana palīdzība, sniegta no sirds,
Atbildē – kārtējais uzbrukums!
Un kārtējais sabrukums…
*
Nu jau par vēlu – spēka vairs nav,
Nāves miera dvašu jau jūtu,
Bet toreiz – pirms gadiem divdesmit,
Nebija vēl par vēlu – un jums bija laiks!
*
Uz mani nedrīkst kliegt!
Es saprotu arī nepateikto,
Bet ļauno, uzbrūkošo
Nespēj nosargāt tā dzelžu sēta,
Ko izlaupīja vēl mazai man svešie…
*
Nu esmu gudrāka.
Man elles draudi – nieks.
Es atšķiru, kas ienaidnieks, kas draugs.
Vien Savējos es satikt vēlējos,
Bet pārdzīvotais nu jau to man liedz.
*
Mana dzīve paiet kā cellē,
Kaut tāda nav mana daba:
Dzīve un Mīla un Brīvie Cilvēki sauc –
Žēl, ka ne mani…
*
Šai vidē, starp Svešiem
Izrauties neļaujot,
Lemjat vientulībai
Stindzinoši saltai.
*
Līdz izmisumam
Jācīnās dvēselē
Palikt Baltai!
Un nekļūt saltai
Pret jums…
/Aija Štube/
***
rudraija 