***
Celties ar domu:
“Es izglābšu pasauli!”
Un darīt to katru dienu
Raugoties uz sauli.
*
Minhauzenam bij’ ieplānots varoņdarbs,
Donam Kihotam – ar vējdzirnavām cīņa.
Un viss, ko tie darīja bija pa īstam,
Lai arī dzirdējām traukus plīstam…
*
Veltīts viss tika daiļajām dāmām:
Tādām, kas iedvesmot prot,
Tādām, kas nestaigā sejām skābām,
Ar domu, ka viņām visu vajag dot.
*
Celties ar domu:
“Es izglābšu Dzimteni!”
Un darīt to katru dienu
Pa ceļam uz Rīgu vai Smilteni…
/Aija Štube/
***
***
Nemeklē mani šeit –
Mani šeit atrast nevar.
Meklē saules starā,
Meklē rasas lāsē.
Līdz ar spāri zīda spārniem lidoju,
Un kā taurenis pa ziedu pļavu siroju.
Nemeklē mani šai zemē –
Es esmu tajā, ko nepamana,
Kam cauri iet,
Kur vakarā klusi saule riet,
Un ziedputekšņus bites aplūko.
Raiba, raiba ir pasaule plašā.
Nemeklē mani pilsētā, ielā skaļā,
Nemeklē vārdos –
Es mītu klusumā
Un zilo ezeru dzīļu dziļumā,
Debesu plašumā,
Upes dzidrumā,
Kalnu baltumā,
Mākoņu augstumā –
Es mūžam domu lidojumā!
/Aija Štube/1988/
***
***
Laimības zemē tur bezgala tālēs
Reiz mita mans brīvais un varenais gars.
Tur mirdzēja ezeros sidraba ziedi
Tur kalni kā kristāls un pļavas kā zīds.
*
Man zemē šai laimīgā dota bij vara
Es – Dzīvības avota noteicējs gars.
Šis avots bij’ laimības zemes pamats –
Spēks, drosme un gaišās mīlas prieks.
*
Bet Dzīvības ūdens man šķita par dārgu
Lai dotu to katram, kas lūgdams to nāk.
Es uzcēlu mūri no kristāla lauskām
Un mirdzošā akā liku tam plūst.
*
Es mīlēju tautu kā Gaisma prot mīlēt,
Man piemita drosme un spēks, ko sēj prieks.
Bet pēkšņi man uzmācās savāda doma,
Ka citi ir mazak vērti kā es…
*
Šī doma man iegrauzās gaišajā prātā
Un saknes līdz kodolam izlaida Spēks.
Es sajutu Dzīvības avota lomu
Un prātu man pārņēma aprēķins sīks.
*
Tā sāku es valdīt šai laimības zemē
Un Dzīvības avots bij’ īpašums mans.
Es varēju dāvināt dzīvības prieku,
Man piemita vara šo dzīvību dzēst.
*
Kad bija man pakļauta laimības zeme
Un cilvēce Spēku kā ražu man nesa,
No augstkalnu virsotnes pacēlās liesma
Tā auga pret debesīm balta kā stabs.
*
Tā gāzās pār ļavām un ielejām zaļām
Un aprija visu, kas līksmoja šeit.
Es meklēju glābiņu Dzīvības akā,
Bet uguns lavīna ieplūda tur.
*
Gaiss virmoja uguns karstajā dvašā
Cilvēces vaimanas skanēja šeit.
Mans Dzīvības avots bij’ izzudis liesmās
Tā vietā te plūda vien lava un sērs.
*
Tā laimības zeme par tuksnesi kļuva
Un Dzīvības avots bij’ izžuvis sauss.
Par cilvēces zudušo modrības skatu
Tā saņēma nolemto samaksu sev.
*
Man nācās pamest šo tuksneša zemi
Uz leju kāds spēks mani vilka kā slogs.
Es zaudēju apziņu gaišo un brīvo
Un pamodos miglā, kas salta kā nakts.
*
Šī zeme bij tālu no pilnības gaimas
Ik darbību iegrožo pretspars un naids.
Šeit valdīja neziņas radītas bēdas
Šeit cilvēka dzīvībai vērtības trūkst.
*
Ir likums te apmāns un viltība smalka
Un mīlas vietā deg kaisle un naids.
Te pasaules dārzs dalās aplokos sīkos
Ko nosargāt nozīmē – dzīvot vai mirt.
*
Šeit robežas bruņoti kareivji sargā
Šeit netic nevienam, kam vara un gods.
Ir aplokā katrā savs tautības loks
Un valodas dalās kā sazarots koks.
*
Uz zemes šīs nebij’ man varas un spēka,
Es ļaužu masām te piederīgs kalps.
Un dzīvības valgmi šeit nejutu plūstam
Tiek katram dots piliens, lai dzīvību velk.
*
Šīs zemes vareniem tauta ir sveša,
Tiem slavu un mantību gādāt tā prot,
Bet varenie iekarot kaimiņus tiecas
Un aplaupot tautas, tās verdzībā dzen.
*
Šet gaisma ir bāla, jo vienības pietrūkst
Ir sadalīts lauskās Vienotais Gars.
Tās saskalda cilvēces gudrākos prātus
Jo tumsa un haoss ir šīs zemes spēks.
*
Cik smagi man elpot šī tuksneša gaisu,
Šeit krūtis sažņaudz un dedzina naids.
Un uzkrautais ciešanu pajūgs ko velku,
Liek domāt par iespējām brīvību gūt.
*
Jel mostaties miegainie, nebrīvie gari!
Jums cerības nebūs uz valdoņiem likt.
Sev īstenā Vienībā meklējiet sēku
Tad atspīdēs apziņas gaisma un prieks.
*
Uz zemes būs vienota valoda brīva,
Būs kopīga zeme un apvienots darbs.
Tiks patmīļi lepnie no troņiem gāzti,
Jo valdīs te Taisnības Vienotais Gars.
*
Kad brīva un gaiša kļūs cilvēku apziņa,
Spēku un drosmi dos mīla un prieks,
Tad ziedēs šeit gudrības raženie dārzi
Un vara būs spēkā, ko Vienība dod.
*
(Aija Štube -1991.gada “retranslācija no zemes elles”…)
***
***
Kad apkārt dzīve sevi apliecina,
Man patīk labāk “nebūt” nekā “būt”,
Un pieķerties pie domas, kura iemidzina,
Lai par daļiņu no nebūtības varu kļūt.
*
Lai no malas varu dzīvi vērot
Neiejaucoties ar savu: “Dari tā!”
Nav šai skaļumā neviena, par ko sērot,
Mana esība ir iegrimt Pasakā.
*
Pasakā var satikt raganu un arī labo feju,
Kāpt pūķim mugurā un lidot bezdibeņiem pāri,
Ar daiļo princi uzsākt ugunīgas kaisles deju,
Atrast nemirstības avotu, un burvību dzert kāri.
*
Pasakā, kur vienradži nāk ciemos,
Laimes māte svētību man dod.
Domāt nenākas par to kā sārtos liesmos
Šie tēli dzīvē, brīvību kur neatrod.
*
Bet dzīvē vergi, kuri domā: brīvi esot,
Māca “brīvību” pat tiem, kas sirdī tādi ir,
Bezjēdzīgas brīvo vergu važas nesot,
Taisnību no netaisnības sen vairs neatšķir.
/Aija Štube/
***
***
Smags nogurums no paša rīta, un ārā negribās man iet.
Es labāk aizvēršu šo trauksmes pilno ārpasauli ar samta aizkariem ciet!
Pa plauktiņiem jāsaliek akmeņi – savi un svešu nestie un izmētātie.
Uz dažiem no tiem vīd seni simboli viedu sievu un vīru ieskrāpētie.
*
Varbūt jāuzceļ neliela piramīda, jāielien tajā un jālido brīvībā,
Domu un iztēles mikrokosmā, un tad – pa virsotni ārā:
Brīvā makrokosmā saburzītie spārni izplešas arvien lielāki,
Un nokaitētās atmosfēras viļņi kļūst aizvien mierīgāki.
*
Atmosfēras viļņos peld dažādas formas – cilvēku domu radītas:
Tur dailes krāšņākie uzmetumi un “ļaunuma puķes” badīgas.
Bodlēra eksperimentiem ir sekotāji, kuri pašlaik ir modē…
Kurš pateiks, kam būs un kam nebūs vairs vietas šai Zemes lodē?
/Aija Štube/
***
***
Mosties ar domu krāsainu,
Bradā pa zāli rasainu.
Putnu balsis skan telpā
Kā dabiskā meditācijā.
*
Rīta saule lai sasilda,
Sirdi ar gaišumu pilda;
Ja arī diena būd trauksmaina –
Tā dabas harmonijas aina.
*
Viss notiks tad, kad tam jānotiek.
Vien bedres citiem nerociet…
Visam sīkam domas pāri iet,
Kaut reizēm parotaļājas mazliet.
*
Doma ir mērķis, spēka vārds
Vairākkārt piesaukts un skandināts.
Un pienāk diena, kad Tu un Mērķis Viens –
Gaismas un siltuma Sirds pavediens!
/Aija Štube/
***
rudraija 