Brīvā griba, vadāmā…

na-beregu

***

Ja liktens visu dzīves vada,

Tad kur šeit brīvā griba dzīvi rada?

Tu izvēlies un ej pa ceļu citu,

Bet rezultātā galapunkts tas pats.

*

Un rodas jautājums – vai vadāmi ar pulti,

Vai zemapziņas kods liek savos labirintos klīst?

Un visas jogas, treniņi un semināri

Apstiprina to, kas lasāms grāmatās:

*

Kā savā pasaulē gūt mieru?

Mierā – prieku, laimi, līdzsvaru?

Bet cik šis ieguvums ir īsts?

Vai apakšā jau nesmej ilūzija?

*

Un ja tev pēkšņi mainās apkārtējā vide –

Ne eņģeļi, bet dēmonpagrīde?

Pie sevis velk un vilina un gaida,

Kad pietrūks pacietības smaidīt nelaimē.

*

Un nāk vēl kāds, kas iespiež labo dziļi

Tai elles nostūrī, kas viņam pazīstams.

Tad sveiki, gaišie garīgie un tie, kas viņiem tic,

Tev kāpnes neiedos, lai izrāpies no celles.

*

Bet uzradīsies glābēji, kas pārzin elles baismas.

Tie zinot īsto taciņu no tās, bet viņu pavadībā.

Jo visas citas – māņi, ilūzijas, grēks,

Bet viņu “dievs” un skaidrojums ir patiesība…

*

Ja liktens visu vada šā vai tā?

Kur brīvai gribai atstāta ir vieta?

Jo atnāk Notikums un pasmejas par visu,

Viņš atņem brīvību un spēlējas ar to.

*

Dod mācības: tu sevi sakārto,

Un maini režīmu un ēdienkarti arī,

Bet nemainās nekas tik nozīmīgi tieši,

Lai varētu tam noticēt pavisam cieši.

*

Ir brīva griba cilvēkā un viņš to vada,

Un nevis datorspēlē “dievi” avatārus rada.

Kas izlemt spēj tik šauros rāmīšos

Datorprogrammas ciešos ietvaros.

*

Bet varbūt sūtīt fatālismu zemi ēst

Un sākt ar nagiem kaut vai zemi plēst?

Pa īstam, tā no sirds, bez pamācībām.

Un skaties – uzduries tu jaunām patiesībam!

*

Brīvā griba – brīvi darboties

Ik brīdi, lai vai kur tu esi.

Kaut ārpusē ir ilūziju pilis, eņģeļi vai elle

Atslēga ir apzināta atbildība arī tur.

/Aija Štube/

***

Eitanāzija

[Empress Eugenie (1826-1920) at Biarritz] 1858

***

Eitanāzija.

Tas tā ētiski skan.

Civilizēti pavisam.

Tagad arī kaķiem un suņiem

Aizliedz aiziet “pa prastam”

Līdz dīķa astrālam krastam.

Bet viss mēdz atgriezties,

Un drīz varbūt atkal

Būs eko-maisiņš ar ķieģeli

Un ragaviņas uz mežu…

Ko acis neredzot,

To sirdis vairs nejūtot.

Vai tiem, kas mums traucē

Nav sirds?

Un mums?

/Aija Štube/

***

Atceļiet!

Atceļiet

***

Atceļiet sāpju likumu!

Uz Zemes atceliet!

Nevienam ar to nav līdzēts,

Ja līdzās vienmēr kāds cieš!

*

Zūd prieka dzirkstelītes

Kādreiz tik spožajās acīs,

Un neviens vairs nepasacīs,

Ka esi mīļa un daiļa.

*

Jo sāpes cērt kā ar zobenu,

Sāpes griež kā ar nazi,

Un šādu stāvokli nesaprotošie

Vēl arī smaidīt liek…

*

Bez sekām tas nepaliek –

Tiek atņemts dvēseles spēks –

Būt patiesai, neliekuļot

Un tādai kā esi, tālāk soļot.

*

Bet cilvēki, kuriem ir labi,

Gaida, lai labi ir tev.

Un ja tas tā nav

Un tu netēlo –

Neviens tevi nežēlo!

*

Visi sen jau ir projām,

Pat ja reizēm jautā:

Kā tad tev iet?”

Patiesa atbilde gaidīta netiek –

Durvis sen jau ir ciet!

/Aija Štube/

***

Es vēlos tikai mieru!

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

***

Dzīvības spēks – enerģija,

Ko gribat man atņemt,

Ir vienīgais, kas mani

Par cilvēku spēj pārvērst.

Kā gan jums to saprast,

Kas ejat kā buldozeri,

Kam nervi kā dzelzbetons?!

Bez dzīvības spēka nav dzīves,

Bet eksistēt nevēlos.Tad labāk mirt!

Lai dvēseles mierā var radoši izpausties,

Lai miers ir ap mani un manī.

Vai tiešām grūti to saprast?

Kā Cilvēkam?

Vai labāk, ja cilvēka nav?

Vai nelaimes kamols kliedz

No katra nervu stresa

Kā dunča dūriena.

Es vēlos mieru –

Vairāk it neko!

Un atdotu par to

Es Visu!

/Aija Štube/

***

Krikumiņi

Krikumiņi

***

Smaidi par šo brīdi

Un pasaulē nebūs par ko skumt.

Smaidi šai brīdī klusajā,

Ko sauc par dzīves galapunktu.

Tu jau zini, ka tas nav viss –

Aiz robežas kāds tikko piedzimis.

*

Izjūti to, ko izjūt cits,

Dari, ko darīt liek tava sirds.

Nekliedz pret neprātu, nebīsties

Neviens tevim pretī nestāsies.

*

Domā par sauli, kas pār augstceltnēm lec,

Domā par miglu, kas pasauli sedz.

Izvēlies ceļu pats sevī

Citi spriedīs, klausoties tevī.

*

Cīnies par savu Es,

Neveiksmes uz pleciem nes.

Būs tev reiz dzīvē viss –

Nav bezgalība mirklis šis.

Uz dižkoka celma

Jaunas atvases augs,

Dzīve uz pilnību sauks.

*

Zeltaina migla, sudrabots stars

Caur manu logu iespīd un mirdz.

Lai dzīvē prieks un bēdas mijas,

Tik vienaldzību projām triec.

*

Pelēka migla debesīs –

Kas Sauli no gūsta iznesīs?

Šķiet veselu mūžīgu nespīd vairs tā,

Un dzīve paiet pelēcībā.

*

Atmoda ir melnās tumsas šķēlums,

Tā ir kā asa bulta dvēselē.

Tā nogalina tumsu katrā sirdī,

Tā rada nemieru un priekšnojautas.

*

Vai tumsa ir ļauna vai laba?

Duāla ir tās daba.

Tumsā ir vēl nemodusies gaisma

Tumsa ir tīrums, kur sējama zvaigžņu pļava.

*

Es sveicu Sauli – mirdzošu un jauku,

Skrien prieka vilnis pār Latvijas lauku,

Smaida man rīts kā magone sārta,

Skan dziesma debesīs sacerīta!

*

Ak, laidiet mani vaļā –

Es gribu viena būt,

Un tā kā jasmīnzariņš

Par saldu smaržu kļūt!

*

Laimi meklēt neej, draugs.

Pienāks laiks, un tā atnāks,

Kad dvēsele darboties sauks.

Iztaisi laimi pats –

Tā apbruņos katru vīru,

Īstākas nebūs par brīvu.

Saglabā tik garu dzīvu!

*

Rēc motori pilsētā skaļā,

Kur mašīnu okeāns peld

Pa ielu betona upēm,

Un cilvēki nonāk šai transā…

*

Es pieradu pie tā, ko tukšums dvesa,

Jaunā dzīve jaunus spēkus nesa.

Ir drosme jau atkal man cīnīties,

Par pasaules kontrastiem brīnīties.

*

Sanāciet, sanāciet, visi, visi:

Tie, kas mīl, tie, kas nīst,

Tie, kas bez mērķa apkārt klīst,

Tie, kas vāji, tie, kas stipri,

Skeptiski un apgaroti!

No jūsu mazajām dzirkstelītēm

Kopā radīsim lielu liesmu –

Sadedzināsim viltus pasauli!

/Aija Štube/1989/

***

Pēdējā SMS

Pēdējā SMS

***

No kapa atsūtīšu glīti noformētu pēdējo sms:

Paldies par to, ko atstājāt bez atbildes!

No kuģa grimstoša bēg visas veiklās žurkas,

Pa ceļam apgāzdamas savārīto ķezu burkas…

Ir žurkas viltīgas uz veiklas skrējējas pār līķiem,

Kas nesen skaitījās pie viņu radiniekiem…

Tāds likums tikai dzīvniekiem, jo cilvēkiem ir Dievs,

Kas sirdsapziņas balsī runāt mēdz, ja sirds vēl dzīva.

Bet vēroju – ne sirds, ne dvēsele, vien instinktdaba brīva,

Pār ļaužu motivācijām un izdarībām valda.

Tu salūzi un saslimi, mans draudziņ bijušais?

Pats vainīgs, netērē vairs manu laiku – tu to kavē,

Bet man vēl Kanāriju salās jābūt pievakarē!

Mans jautājums vienkāršs, bet atbildams laikam ne visiem

Ar augstāko izglītību, grādiem, diplomiem bruņotiem:

Kā cilvēks no dzīvnieka atšķiras jūsuprāt,

Ja instinkts ir pirmais, kas motivē palikt vai bēgt?

Ir laiks šo domāšanas veidu likvidēt vai slēgt?

No kapa varbūt atsūtīšu glītu sms:

Paldies par to, ka atstājāt bez atbildes!

/Aija Štube/

***

Pasaulē

10390486_1487922388106473_7232308640624405285_n

***

Pasaulē apjukums valda –

Katrs dzīvo, kā var.

Ir ilūzija tik salda,

Kas cilvēku dvēseles skar.

*

Un cilvēki notic it visam,

Kas labākus laikus sola,

Guļ tālāk uz pēļu cisām,

Ir internets viņu skola.

*

Lūk, vāvuļo “pravieši”, “guru”:

Ir atvērti kārtējie Vārti!

Uzvelciet sirdī sev buru,

Lai garām iet tumsas dārdi.”

*

Bet gaismas saucēji paši

Ar naidu pret “tumšajiem” iet,

Un atvērtie Vārti aši

Tiem pašiem tādēļ ir ciet.

*

Pasaulē apjukums valda,

Vēl ticēt cilvēce vēlās,

Ka ne jau vara un nauda,

Bet uzvar Idejas cēlās.

*

Un sava taisnība ir

Katram, kas sirdsbalsij notic,

Kaut dzīvē vēl neatšķir,

Kas paša, ko iedvesis cits.

*

Tāpēc vēl kādu laiku

Aklums” būs pieprasīts.

Lai ērtāk nolaistu tvaiku,

Šis likums ir nerakstīts.

*

Vien Atmostoties tu redzi –

Pats cilvēks ir Vārti uz To.

Un liesma, ko citos dedzi,

Atver Sirdsgaidīto!

/Aija Štube/

***

Sāpes

sāpes.s

***

Ir jau labi, ir jau labi,

Kamēr cilvēks sevi jūt,

Kamēr sāpes nesaskalda:

Kas tu esi, un kas jūt.

Pāri gribai sāpes valda –

Dzīvē “Nebūt” pārspēj “Būt”,

Un lai turētos pie malda,

Nākas miera zāles gūt…

Atkarība!? Netikumi?! –

Saka tie, kas neizjūt

Pat ne simto mikrodaļu

Sāpju, kuras liek man kļūt

Par to izmisuma pilno,

Kurai “Nebūt” nokauj “Būt”.

/Aija Štube/

***

(Bilde no manas iemīļotās filmas Melancholia, kas ir ir 2011. gada zinātniskās fantastikas psiholoģiska drāma, ko režisējis dāņu režisors Larss fon Trīrs. Dzejolis arī nav no šī gada…)

Mērķis

Mērķis

***

Esiet, kas esiet,

Kļūstiet par tiem,

Kas vēl neesiet.

Kļūstiet par mērķi,

Ko sevī nesiet.

Ja nenesiet –

Atrodiet – ejiet!

*

Tikai ejot jūs dzīvojiet,

Tāpēc ejiet, ne reflektējiet

Un nevis uz citu nospraustu mērķi,

Bet savu – kaut vai caur ķēķi!

*

Nealkstiet naudu un slavu.

Pareizā ceļā tie pielips

Gribot vai negribot.

Mācieties lidot tam pāri

Ar zinātkāri!

*

Ne svešus sprediķus klausīt,

Ne dīvānā kaķi glaudīt –

Mērķis nav baudīt!

Mērķis ir radīt un būt,

Par īstu Cilvēku kļūt!

/Aija Štube/

***