***
Lielam mērķim
Steiga nepiestāv,
Tam jābūt skaidram
Un nesagraujamam
Ne teorētiski,
Ne praktiski.
Steigā aizskriesi garām
Vērtībām patiesām,
Domām dziļām,
Atklāsmēm jaunām.
Tikai tad,kad
Sirdī skaidri jūti:
Ir laiks!
Pasteidzies
Likteni mainīt!
/Aija Štube/
***
***
Sakiet vien sakiet
Vārdus ļaunos –
Tos, kas dvēselei
Nomirt liek,
Jo vārdi ir ierocis
Visu varošs,
Tādēļ, ja saki –
Padomā – ko,
Padomā – kāpēc,
Padomā – kā.
*
Reiz drauga vārdi
Sirdi akmenī pārvērta
Tikai ar vārdiem vien…
Tad kāds to atdzīvināja
Ne vārda neteikdams –
Ar Mīlestību vien.
Jo mīla ir Spēks,
Kas visu spēj,
Tā jaunas sēklas
Zemē sēj!
/Aija Štube/
***
***
Reiz dzīvoja cilvēks,
Kurš nekad
Laimi nebija jutis.
Visi no viņa novērsās,
Suņi uz viņu rēja,
Dāvanas viņš
Nebija saņēmis
Par svētkos.
Cilvēks naidīgi
Uz citiem skatījās,
Suņiem svieda
Ar akmeņiem,
Dāvājis viņš
Nevienam neko
Nekad nebija.
Tāds tas
Nelaines iemesls
Sen jau bija.
Kāds pateica:
Laiks pārmaiņām –
Sāc pirmais
Dāvāt smaidu
Bet naidu
Pārveidot par
Pieņemšanu.
Cilvēks pamēģināja.
Un pirmo reizi mūžā
Sajutās laimīgs!
/Aija Štube/
***
***
No kā jūs bēgat, cienītais mister iks?
Vai kādam jūsu noslēpums atklāts tiks?
Vai zaudēto jūtu iemesls miris vai dzīvs,
Jūs esat to apmāts, ne cilvēks izvēlē brīvs.
*
Un pat ja tā būtu, ne cilvēkiem tiesāt jūs, –
Jūtas, par mīlu ko sauc, skaistākās ir un būs!
Jums novēlēšu vien iespēju satikt to būtni,
Ko ilgās un sapņos jūs saucat par Debesu sūtni!
/Aija Štube/
***
***
Vai zināt, kam cauri ir nācies iziet un atgriezties?
Vai zināt, ka Ceļš šis nav rozēm kaisīts?
Un pienāk brīdis, kad gribās atpakaļ pagriezties,
Lai redzētu, kas un ar ko šajā Ceļā ir saistīts.
*
Vai zināt, kur paša Likteņa Sakni var izrakt?
Vai zināt, cik asi ir dzelkšņi uz Ceļa?
Ir pienācis laiks ikkatram to visu reiz izprast,
Un tādēļ nav “jāmazgā citu netīrā veļa”.
*
Vai zināt, ko Brīvībā Brīvie dara?
Vai zināt, kur visuma sākums un gals?
Ir cilvēkam jāizprot zināšanu vara,
Tad nemocīs Sirdi ne kaislību kvēle, ne sals!
/Aija Štube/
***
OLYMPUS DIGITAL CAMERA
***
Putnu balsis viena otru pārspēt cenšās,
Kur vien skatiens raugās – ziedu jūra plešās.
Klusēdama cauri visam brienu –
Ak, šādi aizvadīt var visu dienu!
Un kādēļ man to nebaudīt, un prieku garām laist,
Ja viss šis skaistums – brīdis īss, kurš drīz jau gaist?!
/Aija Štube/
***
***
Visam vajadzēja būt labi, bet nebija.
It kā pareizi darīts – pēc instrukcijas,
Tomēr formula palika uz papīra pareiza,
Bez praktiska rezultāta dzīvē.
*
Ja mīlestībai ir piešķirta diagnoze,
Tad formulai darboties nācās.
Kā tad ar tavu gudro prātu
Un materiālistisko piegājienu?
*
Tu varot uzbūvēt intelektu –
Mākslīgo, robota prātu.
Bet nedarbojas dzīvē tava pareizība –
No citas vielas ir mīlestība!
/Aija Štube/
***
***
Tad, kad nenāk miegs,
Es veros zvaigznēs
Un iztēlojos,
Kā bija tur –
Sen atpakaļ,
Pirms Laiks
Sāka eksistēt
Un Telpa izpletās.
Un mana nojauta
Liek sajust,
Ka viss bija citādāk –
Laimīgāk…
/Aija Štube/
***
***
Kas tu esi, Radītāj?
Kur tu esi?
Un – priekš kam?
Katram atbilde ir cita.
Pārāk dažādi mēs esam,
Lai gan cilvēks
It kā simbols
Kaut kam vienotam
Uz Zemes.
Ticības tik atšķirīgas.
Lai gan katrs
Savu mīl.
Uzskata par pareizāko,
Citus reizēm nosodot.
Tie, kas netic nemirstībai,
Tic, ka tālāk nekā nav.
Nu, bet arī tā ir viena
Ticība no vairākām…
Varbūt esam programmēti
Citplanētu radījumi.
Varbūt izraidīti ellē,
Nu, bet elle – Zeme šī?
Domā domu dziļu, plašu –
Varbūt Atklāsme būs klāt –
Arī es reiz izdomāju…
Neteikšu tik, ko un kā!
/Aija Štube/
***
***
Katrs cilvēks ir mākslas darbs.
Šķiet, kāds to sen jau ir teicis.
Kad pāri iet bēdas un liktenis skarbs,
Viss mainās – vai ļaunums to veicis?
*
Ir kādā izmaiņas manāmas lielas,
Ir tie, kuri staigā kā gleznas.
Pārmaiņu mainīto – pilnas ielas,
Neskartie – kā lelles greznas.
*
Varbūt pret pārmaiņām izmantots sprejs?
Jaunības formula jauna?
Cerams, zem tā nav “Dorians Grejs”,
Ne cita maska ļauna.
/Aija Štube/
***
Glezna – Raffaello Sanzino-Ritratto di donna (1518-1520)
rudraija 